Kas ir mediālā prefrontālā garoza?

Ja smadzenes pārgriež uz pusēm pa viduslīniju, pieres daivas iekšējā virsma ir tieši redzama. Tās priekšējo daļu aizņem mediālā prefrontālā garoza, kas no priekšas noliecas pāri pieres polam un no apakšas pāriet acu dobuma virsmā.

Svarīgākais orientieris ir ceļa veida žņaugs, tas ir, lielā žņauga priekšējais izliekums, kas savieno abas puslodes. Ap to izvietojas priekšējā jostas vītne, un tās apvidus zem ceļa ir viens no visvairāk pētītajiem punktiem garastāvokļa traucējumu izpētē.

Praksē lieto divus tuvus jēdzienus. Ventromediālā prefrontālā garoza ir apakšējā daļa, kas cieši saistīta ar emocijām un vērtību piešķiršanu. Dorsomediālā daļa atrodas augstāk un vairāk saistīta ar domāšanu par citu cilvēku nodomiem un savu darbību uzraudzību.

Asinsapgādi šī apvidus lielākoties saņem no priekšējās smadzeņu artērijas. Tāpēc priekšējās smadzeņu artērijas baseina insults var izpausties nevis ar tipisku vienpusēju vājumu, bet ar uzvedības un iniciatīvas pārmaiņām.

Funkciju nosaka savienojumi. Mediālā prefrontālā garoza ir viena no retajām smadzeņu daļām, kas vienlaikus saistīta gan ar emociju centriem, gan ar atmiņas struktūrām, gan ar ķermeņa iekšējā stāvokļa vadības centriem.

Tieši šī savienojumu kopa izskaidro, kāpēc emocionāls lēmums cilvēkam vienmēr pavadās ar ķermeņa reakciju: sirdsdarbības paātrinājumu, svīšanu, kuņģa sajūtu. Šīs ķermeņa atsauksmes savukārt atgriežas atpakaļ un ietekmē lēmumu.

• Mandeļveida kodols: baiļu un draudu novērtēšana, kā arī tās bremzēšana.
• Hipokamps: konteksts un atmiņa par to, kur un kad kaut kas notika.
• Hipotalāms un smadzeņu stumbra centri: sirdsdarbība, asinsspiediens, hormonu atbilde uz stresu.
• Atalgojuma sistēmas kodoli: motivācija, gaidītā vērtība, ieradumi.
• Talāma vidējais kodols: informācijas plūsma no zemgarozas struktūrām uz garozu.
• Pretējās puslodes attiecīgā daļa caur lielo žņaugu.

Pirmā funkcija ir vērtības piešķiršana. Kad cilvēks izvēlas starp diviem variantiem, šī garoza ģenerē novērtējumu par to, cik katrs variants ir vērts tieši viņam, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi. Tāpēc bojājuma gadījumā cilvēks var perfekti izskaidrot, kurš variants ir saprātīgāks, bet tomēr izvēlēties citu.

Otrā funkcija ir emociju regulācija un baiļu dzēšana. Kad situācija, kas reiz bija bīstama, vairs nav bīstama, tieši šī garoza bremzē mandeļveida kodola atbildi. Šī mehānisma vājums ir viens no pēctraumatiskā stresa traucējumu skaidrojumiem: baiļu reakcija saglabājas, kaut arī drauda vairs nav.

Trešā funkcija ir sociālā izpratne. Domājot par to, ko otrs cilvēks zina, jūt vai plāno, šis apvidus aktivizējas visspēcīgāk. Tas pats attiecas uz domāšanu par sevi un savu vietu sabiedrībā.

Ceturtā funkcija ir atmiņas nostiprināšana un vispārināšana. Laika gaitā atmiņas kļūst mazāk atkarīgas no hipokampa un vairāk atkarīgas no garozas shēmām; šis apvidus piedalās tieši šādu vispārinātu shēmu veidošanā.

Piektā funkcija ir veģetatīvā kontrole. Emocionāla satraukuma laikā šī garoza ietekmē sirdsdarbību un asinsspiedienu, un tieši tāpēc smagos gadījumos tā tiek saistīta arī ar sirds ritma traucējumiem lielas emocionālas slodzes apstākļos.

Lai saprastu, ar ko tieši mediālā daļa atšķiras, to vērts salīdzināt ar abām pārējām. Klīnicisti šos trīs bojājumu tipus atšķir jau pēc sarunas ar pacientu un tuviniekiem.

Prefrontālā garoza nobriest pēdējā. Nervu šūnu savienojumu apgriešana un nervu šķiedru apvalku veidošanās šajā apvidū turpinās visu pusaudžu vecumu un vēl labu laiku pēc divdesmit gadu vecuma.

Tajā pašā laikā emociju un atalgojuma sistēmas nobriest agrāk. Tāpēc pusaudža vecumā rodas raksturīga nesakritība: motivācija un emocionālā reakcija ir pilnā spēkā, bet bremzējošā un vērtējošā sistēma vēl attīstās. Tieši tas ir viens no zinātniskajiem skaidrojumiem pusaudžu riska uzvedībai, un tas ir attīstības, nevis rakstura jautājums.

Pieaugušā vecumā šis apvidus ir īpaši jutīgs pret hronisku stresu un miega trūkumu. Abi pasliktina tieši regulējošo funkciju, atstājot emocionālo reakciju neskartu.

Novecojot pieres daivas apjoms samazinās ātrāk nekā vairums citu smadzeņu daļu. Tas izpaužas ar lēnāku pārslēgšanos, grūtībām bremzēt pirmo impulsu un dažkārt ar taktiskuma zudumu, kas tuviniekiem šķiet rakstura maiņa.

Tiešs bojājums visbiežāk rodas no priekšējās smadzeņu artērijas insulta, galvas traumas, priekšējās smadzeņu artērijas aneirismas plīsuma vai pieres daivas audzēja.

Klasiskā izpausme ir personības pārmaiņas: cilvēks kļūst vienaldzīgs, zaudē iniciatīvu, pārstāj rūpēties par sekām, pieņem lēmumus, kas neatbilst viņa iepriekšējai dzīvei, bet tajā pašā laikā runā saprātīgi, atceras faktus un labi risina uzdevumus.

Deģeneratīvās slimībās šis apvidus cieš pieres un deniņu daivas demences uzvedības formā. Tur pirmie simptomi nav atmiņas zudums, bet apātija, empātijas zudums, neatbilstoša uzvedība sabiedrībā, uztura paradumu maiņa un atkārtotas rituālas darbības. Tieši tāpēc šos cilvēkus sākotnēji bieži novirza pie psihiatra, nevis pie neirologa.

Funkcionāla, nevis strukturāla šī apvidus darbības maiņa aprakstīta arī depresijas, pēctraumatiskā stresa traucējumu, trauksmes traucējumu un atkarību gadījumos. Šie ir pētniecības atklājumi par grupu vidējiem rādītājiem, nevis izmeklējumi, ar kuriem var noteikt diagnozi vienam cilvēkam.

Ja tuvinieks salīdzinoši īsā laikā būtiski maina uzvedību, zaudē iniciatīvu, kļūst netaktisks vai vienaldzīgs pret lietām, kas viņam vienmēr bija svarīgas, tas ir iemesls vērsties pie ārsta. Neatliekama palīdzība nepieciešama, ja izmaiņas rodas pēkšņi, ir saistītas ar galvassāpēm, apjukumu vai runas traucējumiem.

Neirologs un neiropsihologs vērtē šo apvidu galvenokārt netieši, jo tiešu mērījumu nav. Svarīgākā informācija bieži nāk no tuviniekiem, nevis no paša cilvēka, jo viņš pats savas pārmaiņas var neapzināties.

Neiropsiholoģiskajā izmeklēšanā izmanto uzdevumus, kuros jāpieņem lēmumi ar nezināmu risku, jābremzē automātiska atbilde un jāsaprot citu cilvēku nodomi. Standarta īsie kognitīvie testi šo apvidu vērtē slikti, un tieši tāpēc cilvēks ar smagu bojājumu var iegūt teicamu rezultātu.

Strukturālā magnētiskās rezonanses izmeklēšana parāda audzējus, insultus, traumas sekas un atrofijas veidu. Pieres un deniņu daivas atrofijas izvietojums ir viens no galvenajiem diagnostikas balstiem.

Vielmaiņas izmeklējumi, piemēram, pozitronu emisijas tomogrāfija ar glikozes marķieri, parāda funkcionālu samazinājumu tur, kur struktūra vēl izskatās normāla. Funkcionālā magnētiskā rezonanse galvenokārt ir pētniecības rīks, un to neizmanto individuālas diagnozes noteikšanai.

Ar šādiem pacientiem nodarbojas neirologs, neiropsihologs un psihiatrs, bet audzēja gadījumā neiroķirurgs. Rehabilitācijā iesaistās ergoterapeits un psihologs, un liela daļa darba ir tuvinieku apmācība.

1. Rūpīga sarunas daļa ar pacientu un atsevišķi ar tuvinieku par uzvedības pārmaiņām laikā.
2. Neiroloģiskā izmeklēšana ar refleksu, kustību un runas novērtējumu.
3. Paplašināta neiropsiholoģiskā izmeklēšana ar lēmumu pieņemšanas un bremzēšanas uzdevumiem.
4. Galvas magnētiskās rezonanses izmeklēšana.
5. Asins analīzes, lai izslēgtu vielmaiņas, vairogdziedzera un vitamīnu trūkuma cēloņus.
6. Nepieciešamības gadījumā vielmaiņas attēldiagnostika un ģenētiska izmeklēšana.

Pirmā sajaukšana ir ar depresiju. Apātija, iniciatīvas trūkums un emocionālā plakanība izskatās ļoti līdzīgi. Atšķirība ir tā, ka depresijas gadījumā cilvēks parasti pārdzīvo savu stāvokli un jūtas slikti, bet pieres daivas bojājuma gadījumā viņam bieži nav diskomforta: cieš tuvinieki, nevis viņš pats.

Otrā sajaukšana ir ar Alcheimera slimību. Tur pirmais simptoms ir jaunu notikumu atcerēšanās grūtības, bet pieres daivas bojājumā atmiņa ilgi saglabājas, un pirmā mainās uzvedība.

Trešā sajaukšana ir ar rakstura īpašībām vai vecuma dabisku maiņu. Izšķirošais kritērijs ir pārmaiņu ātrums un tas, ka jaunā uzvedība neatbilst cilvēka agrākajam raksturam.

Ceturtā sajaukšana ir jēdzieniska: mediālo prefrontālo garozu bieži jauc ar dorsolaterālo daļu. Pēdējā ir atbildīga par darba atmiņu un plānošanu, un tās bojājums izpaužas ar domāšanas neelastību, nevis ar emociju un vērtību pārmaiņām.

Vissvarīgākais praktiskais secinājums ir tas, ka šī smadzeņu daļa var būt smagi bojāta cilvēkam, kurš izskatās pilnīgi vesels. Intelekts, runa, atmiņa un kustības var būt nevainojamas, un standarta izmeklējums neuzrādīs neko. Cieš spēja izvēlēties, rūpēties un just līdzi. Tieši tāpēc šādi pacienti gadiem tiek uzskatīti par slinkiem, vienaldzīgiem vai grūtiem cilvēkiem, nevis par slimiem.

Otra doma attiecas uz ķermeni. Lēmumu pieņemšana nav tīri prāta darbība: ķermeņa reakcijas, kas rodas pirms apzinātas izvēles, tiek izmantotas kā papildu informācija. Cilvēkam, kuram šī saikne ir pārrauta, trūkst tieši tā signāla, ko ikdienā saucam par priekšnojautu vai iekšējo balsi.

Trešā doma ir par ārstniecību. Tieši šī apvidus dziļā daļa ir viens no mērķiem pētījumos par smadzeņu elektrisko stimulāciju smagas, citādi neārstējamas depresijas gadījumā. Tā ir pētniecības joma, nevis ikdienas ārstēšanas metode, un lēmumus par to pieņem šauri specializētas komandas.