Mediānā plakne un citas ķermeņa plaknes

Pamatplakņu ir trīs, un tās ir savstarpēji perpendikulāras. Katra no tām sadala ķermeni citādi, un katrā no tām notiek savs kustību veids. Šī saistība starp plakni un kustību ir tā, kas padara sistēmu praktiski noderīgu, nevis tikai aprakstošu.

Sagitālo plakņu var novilkt bezgalīgi daudz, jo tās ir visas plaknes, kas iet gareniski un sadala ķermeni labajā un kreisajā daļā. Mediānā plakne ir viena vienīgā no tām, kas iet tieši pa vidu. Tieši tāpēc ir pareizi teikt „viena no sagitālajām plaknēm", bet nav pareizi teikt „viena no mediānajām plaknēm".

Šī atšķirība nav formāla. Sagitālais griezums caur plaušu var iet jebkur, bet mediānais griezums caur galvu vienmēr parādīs vienu un to pašu struktūru kopu: smadzeņu velvi, starpsienu, smadzeņu stumbru, hipofīzi, mēli un balseni. Tieši tāpēc mediānais attēls ir tik informatīvs.

Kustība nekad nenotiek vienkārši „plaknē": tā notiek plaknē ap asi, kas ir perpendikulāra šai plaknei. Šis princips ir viens no tiem, kurus visbiežāk pārprot, mācoties biomehāniku.

Ja rokā pacelšana notiek frontālajā plaknē, ass, ap kuru tā griežas, iet no priekšpuses uz aizmuguri. Ja ceļa saliekšana notiek sagitālajā plaknē, ass iet no viena sāna uz otru. Rotācija notiek horizontālajā plaknē ap garenasi.

• Sagitālā plakne un šķērseniskā ass: saliekšana un atliekšana.
• Frontālā plakne un sagitālā ass: atvirzīšana, pievirzīšana un sānu noliece.
• Horizontālā plakne un garenass: iekšējā un ārējā rotācija.
• Apļveida kustība: vairāku plakņu kustību secīga kombinācija.
• Kustība, kas neiekļaujas vienā plaknē, ir visbiežākā dabiskā kustība ikdienā.

Plaknes pašas par sevi būtu maz noderīgas, ja no tām neizrietētu virzienu vārdi. Tieši šie vārdi ļauj precīzi pateikt, kur kaut kas atrodas, neatkarīgi no ķermeņa stāvokļa telpā.

Svarīgi atcerēties, ka visi šie apzīmējumi vienmēr attiecas uz anatomisko stāvokli, nevis uz to, kā cilvēks guļ uz izmeklējumu galda. Tāpēc pēdas apakša paliek apakšējā virsma arī tad, ja cilvēks guļ uz muguras ar pacelto kāju.

• Mediāls: tuvāk mediānajai plaknei.
• Laterāls: tālāk no mediānās plaknes.
• Proksimāls un distāls: tuvāk vai tālāk no ekstremitātes piestiprinājuma vietas.
• Ventrāls jeb priekšējs un dorsāls jeb aizmugurējs.
• Kraniāls jeb augšējs un kaudāls jeb apakšējs.

Embrija attīstībā viduslīnija ir ne tikai atskaites, bet arī īsta darbības vieta. Daudzas struktūras sākotnēji veidojas kā divas puses, kurām pēc tam ir jāsaaug kopā tieši pa viduslīniju: nervu caurule, sejas izaugumi, aukslējas, priekšējā vēdera siena un sirds starpsienas.

Ja šī saaugšana nenotiek pilnībā, rodas tā sauktie viduslīnijas defekti. Tieši tāpēc aukslēju šķeltne, mugurkaula šķeltne un dažas sirds starpsienu anomālijas ir saistītas ar vienu un to pašu attīstības principu, kaut arī skar pavisam dažādus orgānus. Šo defektu profilaksē nozīme ir folijskābes uzņemšanai pirms grūtniecības un tās sākumā, un attiecīgos ieteikumus sniedz ārsts.

Datortomogrāfijā un magnētiskās rezonanses izmeklējumos attēlus veido tieši pa šīm plaknēm, un radiologa aprakstā vienmēr norāda, kurā plaknē izmaiņa redzama. Aksiālie jeb šķērsgriezumi ir pamats, koronārie parāda labās un kreisās puses simetriju, bet sagitālie ir neaizstājami mugurkaula un galvas viduslīnijas struktūru novērtēšanā.

Ultrasonogrāfijā plakni izvēlas pats izmeklētājs, pieliekot devēju vajadzīgajā leņķī, un tieši tāpēc atsevišķiem mērījumiem ir stingri noteikts, kādā plaknē tie jāveic. Grūtniecības skrīningā, piemēram, daļu mērījumu drīkst veikt tikai stingri viduslīnijas plaknē, jo pat neliela novirze maina rezultātu.

Galvas datortomogrāfijā viena no pirmajām lietām, ko vērtē, ir tas, vai viduslīnijas struktūras atrodas savā vietā. Nobīde no viduslīnijas norāda, ka vienā puslodē ir papildu tilpums, piemēram, asinsizplūdums, audzējs vai tūska, un tas ir neatliekams stāvoklis, ar kuru strādā neiroķirurgs.

Ķirurģijā viduslīnija ir izdevīga pieejas vieta, jo tur iet mazāk asinsvadu un nervu. Vēdera operācijās griezienu bieži veic pa balto līniju, kas ir saistaudu josla tieši viduslīnijā, bet sirds operācijās krūšu kaulu pārdala pa vidu. Zobārstniecībā un sejas žokļu ķirurģijā viduslīnijas sakritība starp augšžokli, apakšžokli un seju ir viens no galvenajiem estētiskā rezultāta rādītājiem.

1. Attēlā atrod struktūras, kurām jāatrodas viduslīnijā.
2. Novelk gaidāmo viduslīniju starp galvaskausa priekšējo un aizmugurējo punktu.
3. Nosaka, cik tālu no tās ir nobīdītas struktūras.
4. Meklē cēloni pusē, kur ir papildu tilpums.
5. Rezultātu vērtē kopā ar pacienta stāvokli un apziņas līmeni.

Latviešu valodā visbiežāk sajaucas divi līdzīgi vārdi. „Mediāns" nozīmē, ka struktūra atrodas pašā viduslīnijā, piemēram, mediānais nervs vai mediānā plakne. „Mediāls" nozīmē tikai to, ka kaut kas atrodas tuvāk viduslīnijai nekā kaut kas cits, piemēram, ceļa mediālais menisks. Otra bieža kļūda ir jaukt frontālo plakni ar frontālo daivu vai pieres kaulu, ar kuriem tai nav nekā kopīga, izņemot nosaukuma izcelsmi.

Jājautā arī par vārdu „vidējais". Anatomijā tas biežāk apzīmē struktūru, kas atrodas starp divām citām, piemēram, vidējā deguna eja vai vidusauss, nevis struktūru viduslīnijā. Tāpēc precīzākais apzīmējums šai plaknei ir „mediānā plakne" vai „viduslīnijas plakne", un tieši tos ir vērts lietot rakstos.

Mācību grāmatas mediāno plakni attēlo kā precīzu simetrijas asi, bet reāls cilvēka ķermenis simetrisks nav. Sirds lielākā daļa atrodas pa kreisi, aknas pa labi, plaušām ir atšķirīgs daivu skaits, un pat sejas abas puses neviens nekad neatrod pilnīgi vienādas. Simetrija ir tuvinājums, nevis fakts.

Tam ir tieša praktiska nozīme. Ja mediānā plakne būtu īsta simetrijas ass, tad viduslīnijas nobīdi attēlos varētu mērīt automātiski un vienmēr precīzi. Patiesībā radiologam jāņem vērā gan normāla asimetrija, gan galvas pagriezieni izmeklējuma laikā, jo nepareizi novietota galva var radīt viltus iespaidu par nobīdi. Tieši tāpēc svarīgi ir ne tikai mērījumi, bet arī attēla kvalitāte, un tieši tāpēc atkārtoti izmeklējumi tiek veikti pēc vienotas metodikas.