Kas ir anatomiskās plaknes?

Visas trīs plaknes ir savstarpēji perpendikulāras un krustojas ķermeņa iekšienē. Atšķirība ir virzienā, kurā tās sadala ķermeni, un tieši no tā izriet, kādas daļas iegūstam.

Sagitālā plakne iet no priekšas uz aizmuguri un sadala ķermeni kreisajā un labajā daļā. Šādu plakņu var būt bezgalīgi daudz, un tās var iet jebkurā attālumā no viduslīnijas.

Vienai no tām ir īpašs nosaukums. Mediānā jeb vidējā sagitālā plakne (planum medianum) iet tieši pa ķermeņa viduslīniju un sadala to divās simetriskās pusēs. Tieši pret to nosaka, vai struktūra atrodas tuvāk viduslīnijai, tas ir, mediāli, vai tālāk no tās, tas ir, laterāli.

Praksē tieši sagitālais skatījums vislabāk parāda mugurkaulu ar tā dabiskajiem izliekumiem, gūžas un ceļa locītavas kustību gaitas laikā, kā arī galvas viduslīnijas struktūras, piemēram, corpus callosum un smadzeņu stumbru.

Sagitālajā skatījumā labi redzamas arī viduslīnijas struktūras vēderā un iegurnī, tāpēc to bieži izmanto grūtniecības, taisnās zarnas un iegurņa pamatnes izmeklējumos. Ja kāda viduslīnijas struktūra šajā skatījumā ir nobīdīta, tas parasti nozīmē, ka to kaut kas no sāniem spiež.

Frontālā plakne iet no viena sāna uz otru un sadala ķermeni priekšējā un mugurējā daļā. Nosaukums nāk no pieres kaula, kura plaknei tā aptuveni atbilst. Otrs tās nosaukums, koronālā plakne, ir aizgūts no galvaskausa vainaga šuves un radioloģijā tiek lietots biežāk.

Transversālā plakne ir horizontāla un sadala ķermeni augšējā un apakšējā daļā. Radioloģijā to gandrīz vienmēr sauc par aksiālo plakni, jo tā ir perpendikulāra ķermeņa garenasij. Tieši šajā plaknē datortomogrāfijas aparāts uzņem pamatattēlus, no kuriem pēc tam datorā var izveidot pārējos skatījumus.

Papildus šīm trim lieto arī slīpas plaknes, kas neatbilst nevienai no pamatplaknēm. Tās izmanto, kad struktūra pati atrodas slīpi, piemēram, izmeklējot sirdi vai augšžokļa dobumus, un šādā gadījumā atbildē norāda, kāda plakne izvēlēta.

Kustība vienmēr notiek kādā plaknē ap asi, kas ir šai plaknei perpendikulāra. Šo sasaisti izmanto fizioterapijā, sporta medicīnā un ortopēdijā.

Šis dalījums izskaidro arī to, kāpēc daži vingrinājumi šķiet līdzīgi, bet slogo pavisam citas struktūras. Kustība vienā plaknē noslogo vienu muskuļu grupu, bet tā pati kustība ar nelielu pagriezienu jau iesaista rotatorus un maina slodzi locītavas skrimslim.

• Sagitālā plakne, frontālā ass: saliekšana un iztaisnošana, piemēram, ceļa vai elkoņa kustība.
• Frontālā plakne, sagitālā ass: rokas vai kājas atvirzīšana sānis un pievirzīšana atpakaļ.
• Transversālā plakne, vertikālā ass: pagriezieni, tostarp galvas pagriešana un pleca rotācija.
• Vairākas plaknes vienlaikus: apļveida kustība, piemēram, rokas riņķošana plecā.
• Pēdai lieto atsevišķus jēdzienus: inversija un ēversija notiek galvenokārt frontālajā plaknē.

Plaknes pašas par sevi maz ko dod bez virzienu terminiem, kas norāda, kurā pusē no plaknes struktūra atrodas. Šie vārdi ir tie, kas parādās katrā radiologa aprakstā.

• Superior jeb kraniāls nozīmē tuvāk galvai, inferior jeb kaudāls tuvāk kājām.
• Anterior jeb ventrāls nozīmē tuvāk ķermeņa priekšpusei, posterior jeb dorsāls tuvāk mugurai.
• Mediāls nozīmē tuvāk viduslīnijai, laterāls tālāk no tās.
• Proksimāls nozīmē tuvāk ķermeņa centram, distāls tālāk no tā; šos terminus lieto galvenokārt rokām un kājām.
• Virspusējs un dziļš norāda attālumu no ādas virsmas.

Katra metode ar plaknēm strādā savādāk, un tas ietekmē arī to, kā izmeklējums tiek nozīmēts un kā to gatavo.

1. Rentgenogrammā izvēlas projekciju, piemēram, priekšas un mugurpuses vai sānu, un tā aptuveni atbilst frontālajai vai sagitālajai plaknei.
2. Datortomogrāfijā uzņem aksiālos griezumus, un pārējos skatījumus izveido datorā no tiem pašiem datiem.
3. Magnētiskajā rezonansē plakni izvēlas iepriekš, un katrai plaknei tiek veikta atsevišķa sērija.
4. Ultrasonogrāfijā plakni izvēlas izmeklētājs, pagriežot zondi, tāpēc atbilde ir atkarīga no izmeklētāja pieredzes.
5. Ehokardiogrāfijā lieto sirdij pielāgotas plaknes, kas neatbilst ķermeņa pamatplaknēm, bet gan pašas sirds asīm.

Pirmā tipiskā kļūda ir domāt, ka sagitālā plakne vienmēr iet pa vidu. Pa vidu iet tikai mediānā plakne, bet sagitālo plakņu ir bezgalīgi daudz, un tās var iet arī gar pašu ķermeņa malu.

Otrā kļūda ir jaukt frontālo plakni ar frontālo daivu un pieri. Plaknes nosaukums patiešām cēlies no pieres kaula, bet plakne iet caur visu ķermeni, arī caur kājām.

Trešā kļūda attiecas uz aksiālajiem attēliem. Aksiālajā griezumā skatītājs parasti redz pacientu tā, it kā skatītos no kāju puses, tāpēc pacienta kreisā puse attēlā ir labajā pusē. Tas nav aparāta kļūda, bet vienošanās, un tieši tās nezināšana ir biežākais iemesls, kāpēc cilvēki savus attēlus lasa spoguļattēlā.

Kad radiologa atbildē rakstīts, ka veidojums atrodas kreisās plaušas augšdaivā priekšējā segmentā, tas ir aprakstīts tieši šajā koordinātu sistēmā. Tāpat rakstīts arī par mugurkaula izliekumiem: skolioze ir novirze frontālajā plaknē, bet kifoze un lordoze ir izliekumi sagitālajā plaknē. Tas nav tikai terminoloģija, jo no plaknes ir atkarīgs gan izmeklējuma veids, gan korekcijas pieeja.

Ja atbildē lietotie termini nav skaidri, tos ir vērts pārrunāt ar ārstu, kurš izmeklējumu nozīmēja. Radiologa apraksts ir domāts kolēģim, nevis pacientam, un tā patstāvīga tulkošana internetā bieži rada nevajadzīgu satraukumu.

Vārda „sagitāls“ izcelsme ir no latīņu vārda, kas nozīmē bultu, un tas nav nejaušs: mediānā plakne aptuveni sakrīt ar galvaskausa bultveida šuvi, kas iet no pieres uz pakausi. Šī vēsturiskā saikne izskaidro, kāpēc termins šķiet nesaprotams, ja to mēģina izsecināt no ķermeņa formas.

Otra lieta, kas mācību grāmatu kopsavilkumos pazūd, ir tā, ka cilvēka ķermenis nav patiesi simetrisks. Mediānā plakne sadala to divās ārēji līdzīgās, bet iekšēji atšķirīgās pusēs: sirds novirzīta pa kreisi, aknas atrodas galvenokārt labajā pusē, labajā plaušā ir trīs daivas, bet kreisajā divas. Tāpēc plaknes ir apraksta rīks, nevis apgalvojums par ķermeņa simetriju, un tieši šo atšķirību zināšana ļauj ātri pamanīt, kad orgāns atrodas nepareizajā pusē.