Vīrieša urīnceļu sistēma: uzbūve un īpatnības

Katrā nierē izšķir garozu un serdi, kurā atrodas piramīdas. Piramīdu smailes atveras nieru mazajās kausiņos, tie saplūst lielajos kausiņos un tālāk nieres bļodiņā, no kuras sākas urīnvads. Asinis nierē ienāk pa nieres artēriju tieši no aortas, un tieši šī īsā un plaši atvērtā pieeja izskaidro, kāpēc nieres saņem tik lielu daļu sirds izsviestā asins tilpuma.

Urīna veidošanās notiek trīs soļos. Vispirms notiek filtrācija, kurā caur asinsvadu kamoliņa sieniņu izspiežas ūdens un mazas molekulas, bet asins šūnas un lielās olbaltumvielas paliek asinīs. Tālāk kanāliņos notiek atpakaļuzsūkšanās, kurā organisms atgūst glikozi, aminoskābes, nātriju un lielāko daļu ūdens. Visbeidzot notiek izdalīšana, kurā kanāliņi papildus izvada kāliju, ūdeņraža jonus un dažas zāles.

Nieres ražo arī hormonus. Renīns iesaistās asinsspiediena regulācijā, eritropoetīns rosina sarkano asins šūnu veidošanos kaulu smadzenēs, bet D vitamīna aktīvā forma tiek pabeigta tieši nierēs. Tāpēc hroniskas nieru slimības sekas ir plašākas par urīna sastāva izmaiņām: attīstās anēmija, paaugstinās asinsspiediens un cieš kaulu stiprums.

Vīrieša urīnizvadkanāls ir ievērojami garāks nekā sievietei un dalās vairākās daļās. Sienas iekšējā daļa sākas urīnpūšļa izejā, prostatas daļa iet cauri prostatai, plēvveida daļa šķērso iegurņa pamatni ar ārējo slēdzējmuskuli, un sūkļveida daļa iet cauri dzimumlocekļa sūkļveida ķermenim līdz ārējai atverei.

Prostatas daļā urīnizvadkanāla aizmugurē paceļas neliels valnītis, uz kura atveras abi izsviedes kanāli un prostatas izvadkanāli. Tieši šeit urīnceļu un dzimumceļu sistēmas saplūst vienā ceļā. Izsviedes brīdī iekšējais slēdzējmuskulis cieši aizveras, tāpēc sēkla nevar nokļūt urīnpūslī un urīns nevar sajaukties ar sēklu.

Urīnizvadkanālam ir divi izliekumi. Viens no tiem ir pastāvīgs, otrs iztaisnojas, paceļot dzimumlocekli, un tieši tāpēc katetru ievada, turot dzimumlocekli paceltu. Šī anatomija izskaidro arī to, kāpēc vīrietim katetrizācija ir tehniski grūtāka un kāpēc iegurņa traumās urīnizvadkanāls var pārplīst.

Prostata (prostata) ir kastaņai līdzīgs dziedzerorgāns, kas apņem urīnizvadkanāla sākumdaļu tieši zem urīnpūšļa. Tās sekrēts ir viena no sēklas sastāvdaļām un nodrošina spermatozoīdu kustīgumu un izdzīvošanu.

Tā kā prostata apņem urīnizvadkanālu, jebkura tās apjoma maiņa ietekmē urīna plūsmu. Ar gadiem lielai daļai vīriešu prostatas iekšējā daļa palielinās, un urīna straume kļūst vājāka, urinēšana sākas ar aizkavēšanos, palielinās nakts reižu skaits un rodas nepilnīgas iztukšošanās sajūta. Šis stāvoklis nav vēzis, bet dzīves kvalitāti ietekmē būtiski.

Svarīga anatomiska nianse ir tā, ka labdabīga palielināšanās sākas tuvāk urīnizvadkanālam, bet ļaundabīgi audzēji biežāk rodas prostatas ārējā daļā. Tieši tāpēc prostatas vēzis agrīnā stadijā bieži nedod nekādus urinēšanas traucējumus, un sūdzību neesamība nav pierādījums tam, ka viss ir kārtībā.

• Prostatas daļa: apņem urīnizvadkanālu, tās palielināšanās vājina urīna straumi.
• Sēklas pūslīši: atrodas aiz urīnpūšļa un pievienojas izsviedes kanāliem.
• Bulbouretrālie dziedzeri: izdala gļotainu sekrētu urīnizvadkanālā pirms izsviedes.
• Iegurņa pamatnes muskuļi: nodrošina apzinātu urīna aizturi un atbalsta urīnpūsli.

Urīna uzkrāšanās un izvadīšana ir refleksa un apzinātas kontroles sadarbība. Urīnpūšļa sieniņā ir stiepes receptori, kas ziņo muguras smadzenēm par pildījumu, bet gala lēmumu par tukšošanas sākumu pieņem smadzeņu stumbra un garozas centri.

Tieši šī divu līmeņu uzbūve nozīmē, ka muguras smadzeņu bojājums var atdalīt refleksu no apzinātās kontroles. Rezultāts ir vai nu neapzināta urīnpūšļa saraušanās, vai pretēji, nespēja to iztukšot. Abi stāvokļi prasa speciālista vadītu aprūpi.

Vīrietim pilnīgai iztukšošanai nepieciešams, lai urīna ceļā nebūtu šķēršļa. Ja ceļš ir sašaurināts, urīnpūšļa muskulis vispirms kļūst biezāks un spēcīgāks, bet ar laiku nogurst, un urīnpūslī paliek atlieku urīns. Atlieku urīns savukārt ir laba vide infekcijai un akmeņu veidošanai.

1. Urīnpūšļa pildīšanās laikā sieniņas muskulis ir atslābināts, slēdzējmuskuļi aizvērti.
2. Sasniedzot noteiktu pildījumu, stiepes receptori sāk sūtīt signālus, un rodas urinēšanas vēlme.
3. Ja apstākļi ir piemēroti, smadzenes atceļ aizturi un atslābinās ārējais slēdzējmuskulis.
4. Urīnpūšļa muskulis saraujas, iekšējais slēdzējmuskulis atveras, un sākas urīna plūsma.
5. Pēc iztukšošanās muskulis atslābst, slēdzējmuskuļi atkal aizveras, un cikls sākas no jauna.

Augļa attīstībā nieres veidojas iegurņa apvidū un pakāpeniski pārvietojas uz augšu, mainot arī asinsapgādes avotu. Tieši tāpēc reizēm sastopamas anatomiskas variācijas: papildu nieres artērijas, iegurnī palikusi niere vai abu nieru apakšējo polu saaugšana.

Puisēnam pirmajos dzīves gados urīnpūšļa kontrole vēl veidojas. Nakts urīna nesaturēšana līdz noteiktam vecumam ir attīstības variants, bet, ja tā saglabājas skolas gados vai atgriežas pēc sausa perioda, tas jāizvērtē ārstam.

Pusaudžu vecumā prostata dzimumhormonu ietekmē izaug līdz pieaugušā izmēram. Otrs augšanas vilnis sākas vidējā vecumā un skar tieši to prostatas daļu, kas atrodas ap urīnizvadkanālu.

Gados vecākiem vīriešiem samazinās nieru filtrācijas rezerve, urīnpūšļa tilpums un tā izstiepšanās spēja, un pieaug nakts urīna daudzums. Tieši tāpēc zāļu devas gados vecākiem cilvēkiem bieži jāpielāgo nieru darbībai, un tas attiecas arī uz daudzām brīvi pieejamām pretsāpju zālēm.

Labdabīga prostatas palielināšanās izpaužas ar vāju straumi, urinēšanas sākuma aizkavēšanos, pilināšanos beigās un biežu nakts urinēšanu. Pilnīga urīna aizture ar sāpīgu, pārpildītu urīnpūsli ir neatliekams stāvoklis.

Urīnceļu infekcijas vīriešiem ir retākas nekā sievietēm garākā urīnizvadkanāla dēļ, un tieši tāpēc tās nekad neuzskata par nejaušību: vīrietim infekcija vienmēr ir iemesls meklēt cēloni, visbiežāk aizplūdes traucējumu, akmeni vai prostatas iekaisumu.

Nierakmeņi izpaužas ar pēkšņām, ļoti stiprām sāpēm sānā, kas izstaro uz cirksni, bieži ar sliktu dūšu un asinīm urīnā. Sāpes parasti neatvieglo neviena ķermeņa pozīcija, un tas tās atšķir no muskuļu izcelsmes muguras sāpēm.

Ar ko vērsties: urinēšanas traucējumus, asinis urīnā, prostatas sūdzības un urīnceļu infekcijas vīriešiem izmeklē urologs; hroniskas nieru slimības un filtrācijas traucējumus vada nefrologs; pirmais kontakts parasti ir ģimenes ārsts. Neatliekama palīdzība nepieciešama pilnīgas urīna aiztures, stipru sānu sāpju ar drudzi vai redzamu asiņu ar recekļiem gadījumā.

Pamatizmeklējums ir urīna analīze, kas rāda iekaisuma, asiņu un olbaltumvielu klātbūtni, un urīna uzsējums, ja ir aizdomas par infekciju. Asinīs nosaka kreatinīnu, uz kura pamata aprēķina filtrācijas ātrumu, kas ir galvenais nieru darbības rādītājs.

Ultrasonogrāfija parāda nieru izmēru, aizplūdes traucējumus, akmeņus, prostatas apjomu un atlieku urīna daudzumu pēc urinēšanas. Tā ir droša, ātra un nesatur starojumu, tāpēc parasti ir pirmā attēldiagnostikas izvēle.

Urīna straumes mērīšana jeb uroflometrija objektīvi novērtē plūsmu. Cistoskopija ļauj apskatīt urīnizvadkanālu un urīnpūsli no iekšpuses un ir nepieciešama, izmeklējot asinis urīnā. Nierakmeņu precīzai novērtēšanai visbiežāk izmanto datortomogrāfiju bez kontrastvielas.

Prostatas izvērtēšanā izmanto taisnās zarnas izmeklēšanu ar pirkstu un prostatas specifiskā antigēna noteikšanu asinīs. Šis rādītājs paaugstinās ne tikai vēža, bet arī iekaisuma, labdabīgas palielināšanās un pat nesenas fiziskas ietekmes gadījumā, tāpēc to vērtē kopā ar citiem datiem, nevis atsevišķi.

Pirmkārt, labdabīgu prostatas palielināšanos jauc ar prostatas vēzi. Simptomi var pārklāties, bet bieži vēzis agrīni nedod nekādas sūdzības. Tāpēc lēmums par pārbaudēm balstās uz vecumu, ģimenes anamnēzi un ārsta ieteikumu, nevis uz sajūtām.

Otrkārt, nieru sāpes jauc ar muguras sāpēm. Nieru izcelsmes sāpes parasti ir dziļas, sānos zem ribām, nemainās atkarībā no kustības un bieži nāk viļņveidā. Muskuļu un mugurkaula sāpes mainās, mainot pozu vai kustoties.

Treškārt, biežu nakts urinēšanu automātiski piedēvē prostatai. Cēlonis var būt arī sirds mazspēja, miega apnoja, cukura diabēts, vēlu vakarā lietots šķidrums vai diurētisko zāļu lietošanas laiks. Tāpēc izmeklēšana sākas ar sūdzību dienasgrāmatu, nevis ar prostatas zālēm.

Ceturtkārt, prostatas iekaisumu jauc ar urīnpūšļa infekciju. Prostatīta gadījumā raksturīgas sāpes starpenē, sēžot, un dažkārt drudzis; ārstēšanas ilgums un zāļu izvēle atšķiras, tāpēc pašārstēšanās ar atlikušām antibiotikām ir nevietā.

Urīnpūšļa iekšējā virsma ir klāta ar īpašu pārejas tipa epitēliju, kas spēj mainīt formu: pilnā urīnpūslī šūnas kļūst plakanas, tukšā saspiestas un augstas. Šis audu veids ir arī praktiski necaurlaidīgs urīnam, un tieši tāpēc urīna koncentrētais sastāvs nebojā pašu urīnpūsli.

Tieši šis pats epitēlijs izklāj gandrīz visu urīnceļu sistēmu no nieru bļodiņām līdz urīnizvadkanāla sākumam. Tas izskaidro klīniski svarīgu faktu: audzēji, kas rodas no šī epitēlija, var parādīties jebkurā urīnceļu vietā, un tieši tāpēc, atrodot vienu, izmeklē visu sistēmu.

Otra maz pieminēta lieta attiecas uz smēķēšanu. Vielas, kas nonāk asinīs no tabakas dūmiem, tiek izvadītas ar urīnu un ilgstoši kontaktējas ar urīnpūšļa gļotādu. Tāpēc smēķēšana ir viens no nozīmīgākajiem urīnpūšļa audzēju riska faktoriem, lai gan saistība starp plaušām un urīnpūsli ikdienā nešķiet acīmredzama.

Visbeidzot, urīna krāsa ir vienkāršs, bet noderīgs rādītājs. Gaišs, salmu krāsas urīns parasti liecina par pietiekamu šķidruma uzņemšanu, tumšs par koncentrētu urīnu. Sarkanīga vai brūna nokrāsa var nākt no pārtikas un zālēm, bet var būt arī asinis, un šo iespēju nedrīkst atmest bez analīzes.