Anatomiskā šņaucamā kaste jeb radiālā bedrīte

Bedrītes sānu jeb īkšķa puses malu veido divas cīpslas, kas atrodas cieši blakus: garā īkšķa atvilcējmuskuļa (musculus abductor pollicis longus) un īsā īkšķa atliecējmuskuļa (musculus extensor pollicis brevis) cīpslas. Tās kopā veido pirmo plaukstas locītavas atliecējmuskuļu nodalījumu.

Iekšējo jeb mazā pirkstiņa puses malu veido viena cīpsla, garā īkšķa atliecējmuskuļa (musculus extensor pollicis longus) cīpsla. Tā apiet ap nelielu kaulainu izcilni uz spieķkaula un tāpēc iet slīpi, veidojot bedrītes aizmugurējo robežu.

Bedrītes augšējā jeb tuvākā robeža ir spieķkaula smailizaugums (processus styloideus radii), bet apakšējā robeža ir pirmā plaukstas pamata kaula pamatne. Bedrītes jumtu veido āda un zemādas audi, bet dibenu laivveida kauls (os scaphoideum) un lielais daudzstūrkauls (os trapezium), daļēji arī spieķkaula gals un starp šiem kauliem esošā locītava.

Pa bedrītes dibenu slīpi šķērso spieķkaula artērija (arteria radialis). Tā šeit pamet apakšdelma priekšpusi, iet pāri laivveida kaulam un pēc tam ieurbjas plaukstas dziļumā starp pirmā starpkaulu muskuļa galvām, lai izveidotu plaukstas dziļo artēriju loku. Tieši šajā posmā to var sataustīt caur ādu.

Pa bedrītes jumtu, tas ir, virs cīpslām un zem ādas, iet spieķa nerva virspusējais zars (ramus superficialis nervi radialis). Tas ir tīri jutīgs nervs, kas apgādā īkšķa, rādītājpirksta un daļēji vidējā pirksta mugurpuses ādu. Tievam cilvēkam to var pat sataustīt kā strunu, ja pirkstu velk pāri cīpslai.

Bedrītes jumtā sākas arī galvas vēna (vena cephalica), viena no lielākajām rokas virspusējām vēnām. Tieši tāpēc šī vieta senāk tika izmantota vēnu punkcijai, un dažviet to joprojām sauc par vēnas vārtiem.

• Spieķkaula artērija: iet pa bedrītes dibenu, dodas uz plaukstas dziļo loku.
• Spieķa nerva virspusējais zars: iet pa jumtu, tikai jutība, ne kustības.
• Galvas vēna: sākas šajā apvidū un ceļas pa apakšdelma ārmalu.
• Cīpslas pašas bedrītē neieiet, tās veido tās malas.

Laivveida kauls savieno plaukstas pamata kaulu tuvāko un tālāko rindu, tāpēc tam uzkrīt liela slodze. Tas ir arī vienīgais kauls, kas darbojas kā tilts starp abām rindām, un tieši tāpēc kritiens uz izstieptas plaukstas to nereti pārlauž pušu.

Asinis kauls saņem galvenokārt no spieķkaula artērijas zariem, kas ienāk kaula tālākajā daļā un pēc tam plūst pretēji pamatvirzienam, uz kaula tuvāko galu. Praktiskās sekas ir būtiskas: ja lūzums šķērso kaula vidusdaļu vai tuvāko trešdaļu, tuvākais fragments var palikt bez asins pieplūduma.

Tāpēc laivveida kaula lūzums nav parasts rokas savainojums. Neatpazīts vai nepietiekami imobilizēts lūzums var nesaaugt vispār vai novest pie kaula fragmenta atmiršanas, un vēlāk attīstās plaukstas locītavas artroze. Ārstēšanu vada traumatologs ortopēds, sarežģītākos gadījumos rokas ķirurgs.

Kad ārsts pēc kritiena uz izstieptas rokas pieskaras šņaucamajai kastei, viņš faktiski taustās pēc laivveida kaula ķermeņa. Sāpīgums šajā vietā ir viena no pazīmēm, kas liek rīkoties tā, it kā lūzums būtu, arī tad, ja pirmajā rentgenuzņēmumā neko neredz.

Šis sāpīgums ir jutīga, bet ne specifiska pazīme. Tas nozīmē, ka lūzuma gadījumā tas gandrīz vienmēr būs, bet tā esamība pati par sevi vēl nepierāda lūzumu; sāpīgs var būt arī sastiepums vai cīpslu apvalka iekaisums. Tāpēc to vērtē kopā ar citām pārbaudēm.

Papildus pārbauda sāpīgumu pie laivveida kaula paugura plaukstas pusē un sāpes, viegli spiežot īkšķi tā asī. Ja divas vai vairākas pārbaudes ir pozitīvas pēc raksturīgas traumas, roku imobilizē un izmeklēšanu atkārto.

1. Noskaidro traumas mehānismu, tipiski kritienu uz izstieptas plaukstas.
2. Aptausta šņaucamo kasti, laivveida kaula pauguru un pirmā plaukstas pamata kaula pamatni.
3. Viegli spiež īkšķi gareniskā virzienā.
4. Veic rentgenuzņēmumus vairākās projekcijās, tostarp īpašā laivveida kaula projekcijā.
5. Ja aizdomas paliek pie normāla uzņēmuma, imobilizē un atkārto izmeklēšanu vai veic magnētisko rezonansi.

Pamatizmeklējums ir rentgenogrāfija, un tieši laivveida kaula lūzuma aizdomu gadījumā uzņēmumus veic īpašās projekcijās, lai kaulu redzētu izstieptu, nevis saīsinātu. Tomēr agrīnā stadijā lūzuma līnija var nebūt redzama, jo fragmenti vēl nav pārvietojušies.

Ja klīniskā aina saglabājas, izmanto magnētiskās rezonanses izmeklējumu, kas parāda kaula smadzeņu tūsku jau pirmajās dienās, vai datortomogrāfiju, kas labāk parāda pašu lūzuma līniju un fragmentu stāvokli. Izvēle starp tām ir atkarīga no pieejamības un jautājuma, uz kuru jāatbild.

Mīksto audu problēmām, piemēram, cīpslu apvalka iekaisumam, noderīga ir ultrasonogrāfija. Tā reālā laikā parāda cīpslas kustību un sabiezējumu, turklāt ļauj salīdzināt ar otru roku.

Biežākā neskaidrība ir starp laivveida kaula lūzumu un de Kervēna cīpslu apvalka iekaisumu. Pēdējais skar tieši tās pašas divas cīpslas, kas veido bedrītes sānu malu, bet sāpīgums parasti ir nedaudz augstāk, pie spieķkaula smailizauguma, un tas rodas pakāpeniski no atkārtotas slodzes, nevis pēc kritiena.

Otrs biežs cēlonis ir īkšķa pamatnes locītavas artroze, kas gados vecākiem cilvēkiem, īpaši sievietēm, ir ļoti izplatīta. Sāpes rodas, saspiežot ar īkšķi, un sāpīgā vieta ir zemāk, pie pirmā plaukstas pamata kaula pamatnes locītavas.

Trešais ir spieķa nerva virspusējā zara kairinājums, ko izraisa saspiedums no cieša pulksteņa siksniņas vai rokas saitēm. Šajā gadījumā dominē nevis sāpīgums pie spiediena, bet tirpšana un dedzināšana īkšķa mugurpusē, un pieskaršanās kaulam nesāp.

Bērnam plaukstas pamata kauli pārkaulojas pakāpeniski, un laivveida kauls pārkaulojas salīdzinoši vēlu. Tieši tāpēc maziem bērniem pēc kritiena uz plaukstas daudz biežāk lūst spieķkaula gals, nevis laivveida kauls, un rentgenuzņēmuma lasīšana ir grūtāka, jo kaula skrimšļainā daļa uzņēmumā nav redzama.

Pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem, īpaši sportojošiem, laivveida kaula lūzums ir viens no biežākajiem plaukstas lūzumiem. Šajā vecuma grupā arī visbiežāk gadās, ka savainojumu noraksta uz sastiepumu un pie ārsta vēršas tikai pēc nedēļām.

Gados vecākiem cilvēkiem kaulu blīvums ir mazāks, un tas pats kritiens biežāk beidzas ar spieķkaula gala lūzumu. Tāpēc vienāds traumas mehānisms dažādos vecumos dod atšķirīgus lūzumus, un ārsts to ņem vērā jau pirms uzņēmuma.

Pēdējos gados šņaucamā kaste ir ieguvusi jaunu lomu invazīvajā kardioloģijā. Spieķkaula artērijas punkcija tieši šajā vietā, nevis parastajā vietā uz apakšdelma, ļauj veikt sirds asinsvadu izmeklējumus un ārstēšanu. Šādas pieejas priekšrocība ir tā, ka, pat ja artērija punkcijas vietā aizveras, plaukstas asinsapgāde tiek saglabāta, jo aizvēršanās notiek zemāk par zaru, kas apgādā apakšdelmu.

Otra noderīga detaļa attiecas uz mājas novērojumiem. Ja pēc kritiena īkšķa pamatnē ir sāpes, bet pietūkums ir niecīgs un roku var lietot, cilvēki mēdz gaidīt. Tieši laivveida kaula lūzums ir tas, kas šādi izskatās un tomēr prasa ārsta apskati. Ja sāpīgums tieši bedrītē saglabājas vairāk nekā dažas dienas pēc traumas, tas ir iemesls doties pie ārsta, nevis gaidīt vēl.