Ārējās auss daļas un uzbūve

Auss gliemežnīcas pamatā ir viengabala elastīgā skrimšļa plāksne (cartilago auriculae), ko abās pusēs cieši sedz plāna āda ar gandrīz nemanāmu zemādas slāni. Tieši šī ciešā saaugšana izskaidro, kāpēc sitiens pa ausi var atslāņot ādu no skrimšļa un kāpēc sasitums ausī ir sāpīgāks, nekā gaidāms pēc traumas apjoma.

Ārstam un pacientam noder kopīga orientieru valoda, jo brūces, dzimumzīmes un iedzimtas anomālijas apraksta tieši pēc šiem punktiem. Ļipiņa (lobulus auriculae) ir vienīgā daļa bez skrimšļa; tā sastāv no taukaudiem un ādas, labi dzīst un tāpēc tradicionāli tiek izvēlēta auskariem.

• Spirāle (helix): izliektā ārējā mala, kas iesākas pie ejas un apvij gliemežnīcu.
• Pretspirāle (anthelix): iekšējais Y veida valnītis, kas ierobežo dziļāko iedobi.
• Auss vairodziņš (tragus): mazais izcilnis ejas priekšā, ko izmanto, lai noskaidrotu sāpju avotu izmeklējumā.
• Pretvairodziņš (antitragus): izcilnis vairodziņam pretī, virs ļipiņas.
• Gliemežnīcas iedobe (concha auriculae): dziļākā daļa, kas tieši turpinās dzirdes ejā.
• Ļipiņa (lobulus): mīkstā, neskrimšļainā apakšdaļa.

Ārējā dzirdes eja pieaugušam cilvēkam ir aptuveni divarpus centimetru gara caurule, kuras ārējo trešdaļu veido skrimslis un iekšējās divas trešdaļas ieguļ deniņu kaulā. Abas puses ir tik atšķirīgas, ka tās praktiski jāuztver kā divi dažādi orgāni.

Skrimšļainajā daļā āda ir bieza, ar matiņiem, tauku dziedzeriem un pārveidotiem sviedru dziedzeriem, kas ražo sēru. Kaulainajā daļā āda ir ļoti plāna, gandrīz bez piedēkļiem un cieši pieaugusi pie kaula, tāpēc pat neliels pieskāriens ar kociņu tur sāp, viegli rada nobrāzumu un atver ceļu infekcijai.

Bungādiņa ir plāna, pusceļā konusveidīgi ievilkta plēve, kas noslēdz dzirdes ejas dziļo galu. To veido trīs slāņi: ārējais ādas epitēlijs, vidējā saistaudu plāksne ar radiālām un apļveida šķiedrām un iekšējā gļotādas kārta, kas jau pieder vidusausij. Lielāko daļu sauc par nospriegoto daļu (pars tensa), bet nelielo augšējo laukumu bez stingrās vidējās kārtas par vaļīgo daļu (pars flaccida).

Otoskopijā veselīga bungādiņa izskatās pelēcīgi pērļaina un caurspīdīga, ar redzamu āmuriņa kātiņu un gaismas atspulgu priekšējā apakšējā kvadrantā. Šī atspulga izzušana, membrānas izspiešanās vai ievilkšana ir pirmās pazīmes, ko ārsts meklē, vērtējot vidusauss stāvokli.

Gliemežnīcas iedobe un dzirdes eja darbojas kā rezonatori: vienā galā atvērta caurule pastiprina noteiktas frekvences, un cilvēka ausī šis pastiprinājums iekrīt aptuveni divu līdz četru kilohercu apgabalā. Tieši šajā joslā atrodas lielākā daļa līdzskaņu akustiskās informācijas, bez kuras runa kļūst dzirdama, bet nesaprotama.

Šis nemanāmais pastiprinājums izskaidro arī kaut ko klīniski svarīgu. Trokšņa izraisītā dzirdes zuduma raksturīgais robs audiogrammā parasti parādās nevis pie trokšņa pašas skaļākās frekvences, bet tieši rezonanses apgabalā, jo tur skaņas enerģija iekšējā ausī nonāk pastiprināta. Ārējā auss tātad nav tikai piltuve; tā izšķir, kura iekšējās auss daļa nodilst pirmā.

1. Gliemežnīcas krokas savāc vilni un ar atstarošanos ieliek tajā virziena informāciju.
2. Iedobe un dzirdes eja rezonē un pastiprina runai svarīgās vidēji augstās frekvences.
3. Vilnis nonāk pie bungādiņas un iekustina to kā plānu membrānu.
4. Bungādiņas svārstības pāriet uz āmuriņa kātiņu un tālāk uz dzirdes kauliņu ķēdi vidusausī.

Ārējo ausi apgādā vairāki nervi, un to teritorijas pārklāšanās izskaidro neparastas sūdzības. Gliemežnīcas priekšpusi un ejas priekšējo sienu inervē ausu un deniņu nervs (nervus auriculotemporalis) no trīszaru nerva, gliemežnīcas mugurpusi un ļipiņu lielais auss nervs (nervus auricularis magnus) no kakla pinuma, bet ejas aizmugurējo sienu daļēji arī klejotājnerva auss zars.

Tieši klejotājnerva zars ir iemesls, kāpēc daļai cilvēku, tīrot ausi, sākas sauss klepus vai pat reibonis. Tā ir īsta refleksa loka izpausme, nevis iedoma. Cilvēkiem ar šo izteiktu refleksu ausu manipulācijas labāk uzticēt ārstam, jo reflektora sirdsdarbības palēnināšanās ir aprakstīta un nepatīkama.

Asinsapgāde nāk no virspusējās deniņu artērijas un aizmugurējās auss artērijas. Skrimslim paša asinsvadu nav; tas barojas no apkārtējās skrimšļplēves (perichondrium), un tieši tāpēc skrimšļa infekcija vai atslāņošanās no plēves draud ar skrimšļa bojāeju un paliekošu deformāciju.

Auss gliemežnīca veidojas no sešiem nelieliem pauguriņiem ap pirmo rīkles spraugu embrija otrajā mēnesī; tie saplūst un pakāpeniski pārvietojas no kakla apvidus uz galvas sāniem. Nepilnīga saplūšana atstāj pierasto priekšauss ieduri vai fistulu, sīku caurumiņu spirāles priekšā, kas parasti netraucē, bet var iekaist.

Dzirdes eja veidojas no rīkles spraugas ieauguma, kas grūtniecības vidū uz laiku ir pilnībā aizpildīts ar šūnu korķi. Ja tas neatveras, bērns piedzimst ar ejas atrēziju, un tad jāvērtē arī vidusauss stāvoklis, jo abas veidojas vienlaikus.

Ar gadiem skrimslis kļūst stīvāks, ļipiņa pagarinās un sērs kļūst sausāks un blīvāks. Gados vecākiem cilvēkiem, īpaši dzirdes aparāta lietotājiem, sēra korķis ir viens no biežākajiem atgriezeniskas dzirdes pasliktināšanās iemesliem, tāpēc pirms secinājuma par dzirdes zudumu eja vienmēr jāapskata.

Ārējās auss slimības ārstē otorinolaringologs, sadarbībā ar audiologu, ja skarta dzirde, un ar plastikas ķirurgu, ja jautājums ir par formu. Lielākā daļa problēmu ir mehāniskas vai infekciozas, nevis dziļi neiroloģiskas.

Pie ārsta jādodas, ja auss sāp vairākas dienas, ja no ejas izdalās strutas vai asinis, ja dzirde pēkšņi pasliktinās, ja auss apkārtne kļūst sarkana un pietūkusi vai ja pēc traumas gliemežnīcā parādās mīksts pietūkums. Bērnam ar augstu drudzi un auss sāpēm ārsts jāizmeklē tajā pašā dienā.

Visbiežākā neskaidrība ir starp ārējo un vidusauss iekaisumu. Ārējā otīta gadījumā sāpes pastiprinās, pieskaroties ausij no ārpuses, eja ir pietūkusi un bungādiņa bieži pat nav saskatāma. Vidusauss iekaisumā pieskāriens ausij parasti nesāp, toties sāpes ir dziļas, pulsējošas, bieži ar drudzi, un otoskopijā redzama izspiedusies, apsārtusi bungādiņa.

Otra bieža kļūda ir sajaukt perihondrītu ar parastu auskara vietas iekaisumu vai ar erysipelu. Perihondrīts skar tikai skrimšļaino daļu un neskar ļipiņu, kamēr sejas un auss erysipela sarkanums pāriet arī uz ļipiņu un sejas ādu ar skaidru, virs ādas paceltu robežu.

Trešā neskaidrība ir sēra korķis pret patiesu dzirdes zudumu. Sēra izraisīts dzirdes kritums ir vadīšanas tipa, uzreiz atgriezenisks pēc ejas attīrīšanas, un tam nepievienojas ne troksnis ausī ar strauju sākumu, ne reibonis. Pēkšņs vienpusējs dzirdes zudums bez sēra korķa ir situācija, kas jāizmeklē dienu vai divu laikā, nevis jāgaida.

• Sāp, spiežot vairodziņu: drīzāk ārējais otīts.
• Sāp dziļi ar drudzi un nomākta dzirde: drīzāk vidusauss iekaisums.
• Sarkana gliemežnīca ar veselu ļipiņu: aizdomas par perihondrītu.
• Aizlikums pēc peldēšanās vai pēc tīrīšanas ar kociņu: parasti sēra sablīvējums.

Pamatizmeklējums ir otoskopija, kurā ārsts iztaisno eju un apskata tās sienas un bungādiņu. Pneimatiskais otoskops ļauj ar nelielu gaisa spiedienu pārbaudīt, vai bungādiņa kustas; nekustīga membrāna liecina par šķidrumu vidusausī vai par perforāciju.

Sarežģītākos gadījumos izmanto auss mikroskopiju vai endoskopiju, kas ļauj vienlaikus attīrīt eju kontrolētos apstākļos. Dzirdi vērtē ar kamertoņu paraugiem un tonālo audiometriju, bet bungādiņas un vidusauss spiedienu ar timpanometriju, kurā zonde hermētiski noslēdz eju.

Attēldiagnostiku pievieno reti un mērķtiecīgi. Deniņu kaula datortomogrāfija nepieciešama iedzimtas atrēzijas, iespējamas holesteatomas vai audzēja aizdomu gadījumā, magnētiskā rezonanse galvenokārt tad, ja iesaistīti mīkstie audi vai nervi. Parasts ārējais otīts attēlizmeklējumus neprasa.

Tas, vai cilvēkam ir mitrs, lipīgs, tumšs sērs vai sauss, drupans un gaišs, ir iedzimta pazīme, kas atkarīga no viena transporta olbaltumvielas gēna varianta. Tas pats gēna variants ietekmē arī padušu sviedru smaržu, jo abās vietās strādā tie paši apokrīnā tipa dziedzeri. Austrumāzijas iedzīvotāju vidū izteikti biežāk sastopams sausā sēra variants, Eiropā un Āfrikā pārsvarā mitrais.

Praktiskā nozīme ir divējāda. Pirmkārt, sausā tipa sērs biežāk veido drupanus sablīvējumus, kurus grūtāk izskalot, un tad noder mikroskopiska attīrīšana. Otrkārt, cilvēkam nav pamata uztraukties par sēra krāsu vai konsistenci pašu par sevi: tā ir iedzimta iezīme, nevis tīrības vai slimības rādītājs. Uztraukumu pelna tikai sēra pēkšņa maiņa kopā ar sāpēm, smaku vai dzirdes zudumu.