Ārējie starpribu muskuļi: uzbūve un loma elpošanā

Katrs ārējais starpribu muskulis sākas no augstāk esošās ribas apakšmalas, tuvu ribas rievai, un piestiprinās zemāk esošās ribas augšmalai. Aizmugurē tas sākas pie ribas pauguriņa (tuberculum costae) blakus mugurkaulam, bet priekšpusē tā muskuļu daļa beidzas aptuveni pie ribas un tās skrimšļa savienojuma.

No šīs vietas līdz krūšu kaulam muskulis turpinās kā plāna saistaudu plāksne, ko sauc par ārējo starpribu membrānu (membrana intercostalis externa). Tas ir svarīgi saprast, jo krūškurvja priekšpusē pie krūšu kaula ārējā muskuļu kārta vairs nav muskuļaina.

Pirmā starpribu telpa atrodas starp pirmo un otro ribu, vienpadsmitā starp vienpadsmito un divpadsmito ribu. Divpadsmitā ribu pāra apakšā muskuļa nav, jo nav nākamās ribas, pie kuras piestiprināties.

Starpribu telpā ir trīs muskuļu slāņi, kas atšķiras gan pēc šķiedru virziena, gan pēc stiepuma apjoma. Neirovaskulārais kūlis iet starp otro un trešo kārtu, un tieši tāpēc tās jāpazīst arī tiem, kas veic krūškurvja punkcijas.

Katrā starpribu telpā iet neirovaskulārais kūlis, kas aizmugurē un sānu daļā slēpjas ribas apakšmalas rievā (sulcus costae). Kārtība no augšas uz leju ir vēna, artērija, nervs, un tieši šī kārtība nosaka drošu adatas ievadīšanas vietu.

Asinis piegādā divas sistēmas, kas satiekas sānos: aizmugurējās starpribu artērijas no krūšu aortas un priekšējās starpribu artērijas no iekšējās krūšu artērijas. Šī dubultā apgāde ir viens no iemesliem, kāpēc krūšu sienas ievainojumi mēdz asiņot spēcīgāk, nekā izskatās no ārpuses.

• Kustību un jutības inervāciju nodrošina starpribu nervi, krūšu muguras smadzeņu segmentu priekšējie zari
• Katrs nervs apgādā ne tikai muskuli, bet arī pārklājošo ādu un krūšu sienas pleiras daļu
• Adatu punkcijā ievada gar zemāk esošās ribas augšmalu, lai izvairītos no kūļa ribas rievā
• Apakšējie starpribu nervi turpinās vēdera sienā un inervē arī vēdera muskuļus un ādu
• Tieši šī segmentārā uzbūve izskaidro jostas rozes izsitumu joslveida izvietojumu

Ribas nekustas kā durvis vienā plaknē. Augšējās ribas griežas ap asi, kas ir tuvāka šķērsvirzienam, tāpēc to priekšējais gals ceļas uz augšu un uz priekšu un palielina krūškurvja dziļumu. To sauc par sūkņa roktura kustību.

Apakšējās ribas griežas ap asi, kas ir tuvāka priekšas un aizmugures virzienam, tāpēc to vidusdaļa paceļas uz sāniem un palielina krūškurvja platumu. To sauc par spaiņa roktura kustību. Abas kustības kopā ar diafragmas nolaišanos dod krūškurvja tilpuma pieaugumu visos trīs virzienos.

Izelpa mierīgos apstākļos ir pasīva: muskuļi atslābst, un plaušu un krūšu sienas elastība atgriež ribas sākotnējā stāvoklī. Aktīvā izelpā pievienojas vēdera preses muskuļi un iekšējo starpribu muskuļu sānu daļa.

Starpribu muskuļi attīstās no krūšu daļas somītu muskuļu aizmetņiem, un segmentārā uzbūve, kas redzama pieaugušajam, ir tiešs šīs izcelsmes mantojums. Katrs muskulis paliek saistīts ar savu segmenta nervu, un tas ir viens no skaidrākajiem segmentāras uzbūves piemēriem cilvēka ķermenī.

Zīdaiņiem ribas atrodas gandrīz horizontāli, tāpēc spaiņa roktura kustība ir maz efektīva un elpošana ir gandrīz pilnībā diafragmāla. Tieši tāpēc mazam bērnam elpošanas grūtības tik ātri izpaužas ar vēdera kustībām un starpribu telpu ievilkšanos.

Ar gadiem ribu skrimšļi pārkaulojas, krūšu siena kļūst stīvāka, un elpošanas muskuļu spēks samazinās. Tas ir viens no fizioloģiskajiem iemesliem, kāpēc gados vecākiem cilvēkiem klepus kļūst mazāk efektīvs un plaušu infekcijas norit smagāk.

Sāpes krūšu sienā ir bieža sūdzība, un cēloņi svārstās no pilnīgi nekaitīgiem līdz dzīvībai bīstamiem. Muskuļa pārstiepums pēc spēcīga klepus, negaidītas kustības vai treniņa ir viens no biežākajiem: sāpes pastiprinās, spiežot uz vietu, kustoties un dziļi elpojot.

Starpribu neiralģija ir sāpes pašā nervā, kas izplatās joslveidā gar ribu. Viens no tās cēloņiem ir jostas roze, kad vīruss atmostas nerva mezglā. Raksturīgi, ka sāpes sākas dažas dienas pirms izsitumiem un ir dedzinošas.

Atsevišķi jāpiemin ribas lūzums, ribu skrimšļu iekaisums pie krūšu kaula un pleiras iekaisums, kas dod asas sāpes tieši ieelpas beigās. Ar šīm problēmām strādā ģimenes ārsts, traumatologs, pneimonologs vai neirologs atkarībā no cēloņa.

Nekavējoties jāsaņem palīdzība, ja sāpes krūtīs ir spiedošas un izstaro uz roku vai žokli, ja pievienojas aizdusa, svīšana vai samaņas zudums, kā arī ja pēc traumas elpošana kļūst apgrūtināta. Šādā gadījumā jāzvana uz 113, jo sirds un plaušu cēloņi ir jāizslēdz vispirms.

Izmeklēšanas gaita parasti virzās no vienkāršākā uz sarežģītāko, un lielu daļu atbildes dod jau rūpīga aptauja un taustīšana.

1. Sāpju precīza lokalizācija: vai sāpes reproducējas, spiežot uz konkrētu punktu starp ribām
2. Elpošanas vērošana: vai redzama starpribu telpu ievilkšanās un palīgmuskuļu iesaiste
3. Auskultācija un perkusija, lai novērtētu plaušu un pleiras stāvokli
4. Krūškurvja rentgenogramma, ja ir trauma vai aizdomas par plaušu procesu
5. Ultrasonogrāfija, kas labi parāda pleiras slīdēšanu, šķidrumu un pat ribas lūzuma līniju
6. Datortomogrāfija sarežģītos traumas gadījumos vai neskaidrā klīniskā ainā

Visbiežāk starpribu muskuļa sāpes tiek sajauktas ar sirds izcelsmes sāpēm. Nozīmīga atšķirība ir tā, ka muskuļa sāpes mainās atkarībā no ķermeņa stāvokļa un elpošanas un ir izraisāmas ar spiedienu uz konkrētu punktu, bet sirds sāpes parasti ir difūzas, spiedošas un saistītas ar slodzi. Tomēr izņēmumi mēdz būt, un pašam diagnozi likt nedrīkst.

Otrs sajaukums ir ar pleiras sāpēm. Pleirīta sāpes ir asas, saistītas ar dziļu ieelpu un bieži liek elpot pavirši, bet parasti nav izraisāmas, spiežot ar pirkstu no ārpuses.

Trešais ir muskuļu un skrimšļa iekaisums. Ribu skrimšļu sāpes ir tieši pie krūšu kaula malas, bieži vairākos līmeņos, un ārējā starpribu muskuļa rajonā šajā vietā vairs muskuļa nav, jo tur ir tikai membrāna. Tādēļ sāpju precīza vieta pati par sevi ir vērtīga diagnostikas norāde.