Kas ir baltais muskulis?

Ātrās glikolītiskās šķiedras enerģiju iegūst galvenokārt anaerobā glikolīzē, tas ir, sašķeļot glikozi un muskuļa glikogēnu bez skābekļa līdzdalības. Šis ceļš ir ļoti ātrs, bet no vienas glikozes molekulas dod daudz mazāk enerģijas nekā pilnīga sadedzināšana mitohondrijā, un tā blakusprodukts ir laktāts.

Tādēļ baltās šķiedras var attīstīt lielu jaudu dažas sekundes vai desmitus sekunžu, bet tad tām beidzas degviela un mainās šūnas iekšējā vide. Sarkanās šķiedras turpretī strādā mitohondrijos ar skābekli un var uzturēt mērenu slodzi stundām.

Muskuļšķiedras netiek iesaistītas nejauši. Saskaņā ar lieluma principu nervu sistēma vispirms ieslēdz mazās motorās vienības ar lēnajām šķiedrām, un, palielinoties nepieciešamajam spēkam, pievieno arvien lielākas vienības ar ātrajām šķiedrām.

Praktiski tas nozīmē, ka lēnā pastaigā baltās šķiedras gandrīz nestrādā. Tās ieslēdzas sprintā, smagā celšanā, lēcienā un arī tad, kad cilvēks paslīd un mēģina noturēt līdzsvaru. Viena motorā vienība ar ātrajām šķiedrām vada daudz vairāk šķiedru nekā lēnā vienība, tāpēc tās dod spēku, bet ne smalku precizitāti.

Ar vecumu un ilgstošas nekustības laikā ātrās šķiedras atrofējas straujāk nekā lēnās. Tieši tāpēc gados vecākiem cilvēkiem pirmais zūd nevis izturība, bet jauda: kļūst grūti ātri piecelties no krēsla, uzkāpt pa kāpnēm un, paklupjot, ātri pagūt spert soli. Šī jaudas zaudēšana ir viens no kritienu riska iemesliem sarkopēnijas gadījumā, un galvenais, kas to bremzē, ir regulāra pretestības slodze.

Otra klīniski svarīgā situācija ir rabdomiolīze, kad pārmērīgi intensīvas, nepierastas slodzes vai muskuļu saspieduma dēļ sabrūk muskuļšķiedras un to saturs nonāk asinīs. Pazīmes ir ļoti stipras muskuļu sāpes ar pietūkumu un vājumu, kā arī tumšs, tējas vai kolas krāsā urīns. Šādā gadījumā jāgriežas pie ārsta nekavējoties, jo var tikt bojātas nieres. Ar muskuļu slimībām nodarbojas neirologs, ar slodzes traumām sporta ārsts vai fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts.

Pirmkārt, baltais muskulis nav gludais muskulis. Gludā muskulatūra zarnu, asinsvadu un urīnpūšļa sienā arī izskatās gaiša, bet tie ir pilnīgi cita veida audi: to šūnas ir vienkodolainas, bez šķērssvītrojuma, un tās nepakļaujas gribai. Baltās šķiedras ir skeleta muskuļaudi, kas pakļaujas gribai.

Otrkārt, šo jēdzienu nedrīkst jaukt ar galvas smadzeņu balto vielu. Tur nosaukums norāda uz mielīnu nervu šķiedrās un ar muskuļiem nav nekādas saistības. Kopīgs ir tikai apstāklis, ka abos gadījumos krāsa nāk no audu sastāva, nevis no funkcijas nosaukuma.

Pats skaidrākais baltā un sarkanā muskuļa piemērs ir uz galda. Vistas krūtiņas gaļa ir gaiša, jo vistas ar spārniem tikai īslaicīgi paplivina, lai paceltos, bet kājas gaļa ir tumša, jo vista uz kājām pavada visu dienu. Savvaļas pīlei, kas lido garus attālumus, krūtiņas gaļa turpretī ir tumši sarkana. Krāsa tātad tieši atspoguļo, cik ilgi un ar kādu enerģijas ceļu muskulis strādā.

Ar cilvēku ir līdzīgi, bet ar vienu būtisku atrunu. Šķiedru tipu attiecība lielā mērā ir iedzimta, un treniņš to pārkārto tikai daļēji: izturības treniņš ātrās glikolītiskās šķiedras virza uz oksidatīvāku IIa tipu, bet pārvērst ātro šķiedru par īstu lēno I tipa šķiedru praktiski neizdodas. Tāpēc treniņš var padarīt cilvēku ievērojami spēcīgāku un izturīgāku, bet nepārvērš dzimušu sprinteri par maratonistu.