Žultspūšļa loma gremošanā

Žults ir dzeltenzaļgans šķidrums, ko hepatocīti izdala nepārtraukti, arī tad, kad cilvēks neko neēd. Diennaktī tās izdalās ievērojams daudzums, aptuveni ap pusi litra, taču šis lielums atšķiras atkarībā no cilvēka un uztura.

Žultī ir divas dažādas sastāvdaļu grupas. Viena ir aktīvā, tas ir, žultsskābes un fosfolipīdi, kas veic emulģēšanas darbu. Otra ir izvadāmā: bilirubīns, holesterīns un dažas vielmaiņas gala vielas, ko organisms šādi izvada.

Žultspūšļa saraušanos vada galvenokārt hormons holecistokinīns, ko izdala divpadsmitpirkstu zarnas gļotādas šūnas, saskaroties ar taukiem un olbaltumvielu sabrukšanas produktiem. Papildu ietekmi dod klejotājnervs, tāpēc pat ēdiena redze un smarža var sākt sagatavošanos.

Pats nosaukums šo darbību apraksta burtiski: holecistokinīns nozīmē „to, kas kustina žultspūsli". Tas vienlaikus saraus pūsli un atslābina Odi sfinkteru, tā ka žults var izplūst.

1. Barība ar taukiem nonāk divpadsmitpirkstu zarnā.
2. Zarnas gļotādas šūnas izdala holecistokinīnu asinīs.
3. Žultspūšļa gludie muskuļi saraujas, un spiediens tajā paaugstinās.
4. Odi sfinkteris atslābst, un koncentrētā žults ieplūst zarnā.
5. Žultsskābes sadala tauku pilienus sīkās daļiņās un veido micellas.
6. Aizkuņģa dziedzera lipāze sašķeļ taukus, un produkti uzsūcas zarnas gļotādā.

Tauki nešķīst ūdenī, un zarnas saturs ir ūdens vide. Bez žults tauki zarnā saplūst lielos pilienos, un fermenti var darboties tikai uz to virsmas, kas attiecībā pret tilpumu ir maza.

Žultsskābes molekulai viens gals ir tauku mīlošs, otrs ūdens mīlošs. Tāpēc tās novietojas uz tauku pilienu virsmas un neļauj tiem atkal saplūst. Lielie pilieni sadalās daudzos sīkos, un kopējā virsma, uz kuras var darboties lipāze, pieaug daudzkārt.

Sašķeltos taukus žultsskābes tālāk iesaiņo sīkās daļiņās, ko sauc par micellām, un tās nogādā produktus līdz zarnas gļotādas virsmai. Šajā pašā procesā uzsūcas arī taukos šķīstošie A, D, E un K vitamīni, tāpēc ilgstoši žults izdales traucējumi izraisa šo vitamīnu trūkumu.

Žultsskābes ir organismam vērtīgas, un to veidošana no holesterīna prasa enerģiju. Tāpēc tās netiek vienkārši izvadītas: lielākā daļa tiek atgūta tievās zarnas pēdējā posmā un pa vārtu vēnu atgriežas aknās, kur tās izdala atkārtoti.

Šo apriti sauc par zarnu un aknu jeb enterohepātisko cirkulāciju, un vienas ēdienreizes laikā tā var norisināties vairākas reizes. Zaudē tikai nelielu daļu, ko aknas papildina ar jaunu sintēzi.

Šis mehānisms izskaidro vairākas klīniskas situācijas. Ja tievās zarnas gala daļa ir slima vai izoperēta, žultsskābes nonāk resnajā zarnā un izraisa caureju. Un otrādi: zāles, kas žultsskābes saista zarnā, pārtrauc apriti, liek aknām tērēt vairāk holesterīna un tādējādi pazemina tā līmeni asinīs.

Biežākā žultspūšļa slimība ir akmeņi. Tie veidojas, kad žultī holesterīna ir vairāk, nekā žultsskābes un fosfolipīdi spēj noturēt izšķīdinātu, vai kad pūslis slikti iztukšojas un saturs uzkavējas. Retāk sastopami pigmentakmeņi, kas veidojas pastiprinātas eritrocītu sabrukšanas vai hronisku žultsceļu slimību gadījumā.

Daudziem cilvēkiem akmeņi nekad nerada sūdzības un tiek atrasti nejauši. Sūdzības rodas tad, kad akmens iesprūst pūšļa kakliņā vai vadā. Tipiska ir žults kolika: stipras, pastāvīgas sāpes labajā paribē vai zem krūšu kaula, bieži pēc treknas maltītes, ar izstarojumu uz labo lāpstiņu, ar sliktu dūšu un vemšanu.

Ja aizsprostojums saglabājas, attīstās žultspūšļa iekaisums ar drudzi un pastāvīgām sāpēm. Ja akmens nonāk kopējā žultsvadā, pievienojas dzelte, tumšs urīns un gaiši izkārnījumi, bet, ja pievienojas infekcija, attīstās žultsceļu iekaisums, kas ir dzīvībai bīstams stāvoklis.

• Sāpes labajā paribē, kas ilgst vairāk par dažām stundām: jāvēršas pie ārsta.
• Sāpes kopā ar drudzi un drebuļiem: neatliekama situācija.
• Ādas vai acu baltumu dzeltēšana: nepieciešama steidzama izmeklēšana.
• Tumšs urīns kopā ar gaišiem, mālveida izkārnījumiem: norāda uz žults aizplūdes traucējumiem.
• Jostas veida sāpes ar vemšanu: var liecināt par aizkuņģa dziedzera iekaisumu, sauciet ātro palīdzību.

Pirmais un galvenais izmeklējums ir vēdera dobuma ultrasonogrāfija tukšā dūšā. Tā labi parāda akmeņus, sienas biezumu un vadu platumu, ir nesāpīga un bez starojuma.

Asins analīzēs vērtē bilirubīnu, aknu fermentus, sārmaino fosfatāzi un gamma glutamiltransferāzi, kas norāda uz žults aizplūdes traucējumiem, kā arī iekaisuma rādītājus un aizkuņģa dziedzera fermentus.

Ja ir aizdomas par akmeni kopējā žultsvadā, izmanto magnētiskās rezonanses žultsceļu izmeklējumu, kas attēlo vadus bez iejaukšanās. Endoskopisko izmeklējumu ar kontrastvielu mūsdienās lieto galvenokārt tad, kad akmeni vajag arī izņemt. Ar šiem jautājumiem nodarbojas ģimenes ārsts, gastroenterologs un ķirurgs.

• Vēdera ultrasonogrāfija: pirmā izvēle, veicama tukšā dūšā.
• Asins analīzes: bilirubīns, aknu un aizkuņģa dziedzera rādītāji.
• Magnētiskās rezonanses žultsceļu izmeklējums: vadu attēlošana bez iejaukšanās.
• Endoskopiska procedūra: vienlaikus diagnostika un akmens izņemšana.
• Scintigrāfija: retāk, lai novērtētu žultspūšļa iztukšošanos.

Žultspūšļa izņemšana ir viena no biežāk veiktajām plānveida operācijām, un mūsdienās to parasti dara laparoskopiski. Pēc tās žults no aknām plūst uz zarnu nepārtraukti, bez uzkrāšanas un sabiezināšanas.

Lielākā daļa cilvēku to nemana. Daļai pirmajos mēnešos pēc treknas maltītes mēdz būt biežāka un šķidrāka vēdera izeja, jo zarnā nepārtraukti ieplūst žultsskābes. Šī parādība parasti mazinās, jo žultsvadi pakāpeniski nedaudz paplašinās un uzņemas rezervuāra lomu.

Svarīgi ir tas, ka operācija novērš akmeņu radītās problēmas, bet nemaina aknu spēju ražot žulti un neietekmē holesterīna vielmaiņu kopumā. Lēmumu par operāciju pieņem ķirurgs kopā ar pacientu, ņemot vērā sūdzības un komplikāciju risku.

Pirmais un praktiski svarīgākais sajaukums ir sirds infarkts. Sirds apakšējās sienas infarkts var izpausties ar sāpēm augšējā vēderā, sliktu dūšu un svīšanu, tāpēc, ja sāpes pavada elpas trūkums, auksti sviedri vai izstarojums uz kaklu un kreiso roku, jāsauc ātrā palīdzība.

Otrs ir kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla vai gastrīts. Šīs sāpes biežāk ir dedzinošas, saistītas ar tukšu dūšu un mazinās pēc ēšanas vai skābi mazinošu līdzekļu lietošanas, kamēr žults kolika parasti sākas pēc ēšanas un ir viļņveidīgi pastāvīga.

Trešais ir žults kolikas jaukšana ar aizkuņģa dziedzera iekaisumu. Pēdējā gadījumā sāpes bieži ir jostveida, izstaro uz muguru un pastiprinās guļus stāvoklī. Tā kā biežākais aizkuņģa dziedzera iekaisuma cēlonis ir tieši žultsakmens, abas slimības nereti seko viena otrai.