Feromoni un pievilkšanās: ko par to zina zinātne

Feromonus parasti iedala pēc tā, ko tie izraisa. Vieni izsauc tūlītēju uzvedības maiņu, citi lēnām maina saņēmēja hormonālo stāvokli, vēl citi tikai pavēsta par indivīda stāvokli. Dzīvnieku pasaulē šie tipi ir labi dokumentēti, un tieši uz tiem atsaucas, runājot par cilvēku, lai gan pierādījumu līmenis ir pilnīgi atšķirīgs.

Svarīgi nejaukt feromonu ar vienkāršu smaku. Suņa spēja pēc smaržas atpazīt saimnieku nav feromonu darbība; tā ir individuāla ķīmiska „paraksta" atpazīšana. Feromons ir sugai kopīgs signāls ar paredzamu iznākumu, nevis individuāla pazīme.

Ādā ir divu veidu sviedru dziedzeri. Ekrīnie dziedzeri (glandulae sudoriferae eccrinae) izkaisīti gandrīz pa visu ķermeni un izdala galvenokārt ūdeni ar sāļiem, kas kalpo atdzesēšanai un praktiski nesmaržo. Apokrīnie dziedzeri (glandulae sudoriferae apocrinae) atrodas padusēs, ap krūšu galu, cirkšņos un ap tūpli, un to izdalījumi ir bagātāki ar olbaltumvielām un lipīdiem.

Pats apokrīno dziedzeru sekrēts uz ādas nonāk bez smaržas. Raksturīgo paduses smaržu rada ādas baktērijas, kas šos savienojumus sašķeļ un pārveido par gaistošām vielām, tostarp sēru saturošiem un skābes rakstura savienojumiem. Tas izskaidro divas praktiskas lietas: kāpēc svaigi sviedri smaržo vājāk nekā pastāvējuši un kāpēc antibakteriāli dezodoranti darbojas, lai gan sviedrus tie neaptur.

Apokrīnie dziedzeri sāk pilnvērtīgi strādāt tikai pubertātē, dzimumhormonu ietekmē. Tāpēc mazam bērnam nav pieaugušajam raksturīgās paduses smaržas, un tāpēc smaržas izmaiņas pusaudža vecumā ir normāla attīstības pazīme, nevis higiēnas problēma.

• Ekrīnie dziedzeri: atdzesēšana, šķidrs un gandrīz bez smaržas.
• Apokrīnie dziedzeri: pubertātē aktivizējas, sekrēts barojošs ādas baktērijām.
• Ādas mikrofloras sastāvs lielā mērā nosaka, kāda tieši būs smarža.
• Uzturs, medikamenti, smēķēšana un dažas slimības smaržu maina.
• Matu klātbūtne padusē palielina virsmu, uz kuras gaistošās vielas iztvaiko.

Grauzējiem vomeronazālais orgāns ir pārī esoša caurulīte deguna starpsienas pamatnē ar savu receptoru šūnu tipu un savu nervu ceļu uz papildu ožas sīpolu. Tieši šī atsevišķā sistēma ļauj ķīmiskajam signālam apiet apzināto uztveri un tieši ietekmēt hipotalāmu.

Cilvēkam šī ķēde ir pārrauta vairākās vietās. Pieaugušajam papildu ožas sīpols nav attīstīts, nervu savienojums no vomeronazālās ieplakas uz smadzenēm nav atrodams, un gēns, kas grauzējiem nodrošina šo receptoru signāla pārvadi, cilvēkam ir zaudējis darbību. Anatomiskā ieplaka deguna starpsienā daļai cilvēku ir saskatāma, bet tā ir tukša čaula bez ceļa uz smadzenēm.

Praktiskais secinājums: ja cilvēkam kāda ķermeņa viela ietekmē noskaņojumu vai izvēli, tas notiek caur parasto ožu. Un parastā oža ir apzināta, mācāma un stipri atkarīga no konteksta, tāpēc vienu un to pašu smaržu dažādi cilvēki novērtē pretēji.

Vairākos pētījumos cilvēkiem lūgts novērtēt svešu cilvēku valkātu kreklu smaržu. Daļā šo darbu patika smarža, kuras īpašnieka audu saderības gēni atšķīrās no vērtētāja gēniem. Interpretācija ir bioloģiski saprotama: atšķirīgu imūngēnu apvienojums pēcnācējiem varētu būt izdevīgs. Tomēr rezultāti dažādos pētījumos nav bijuši vienādi, tos ietekmē hormonālie kontracepcijas līdzekļi, kultūra un pētījuma uzbūve, tāpēc kā droši pierādītu likumsakarību to pasniegt nedrīkst.

Otra pētītā grupa ir paduses steroīdi, jo īpaši androstadienons vīriešu un estratetraenols sieviešu sviedros. Daži darbi ziņojuši par nelielām noskaņojuma vai uzmanības izmaiņām, bet rūpīgi kontrolēti atkārtojumi šos efektus nav apstiprinājuši. Tas nav tas pats, kas pierādīts dzimumferomons.

Slavenais apgalvojums par menstruālā cikla sinhronizāciju sieviešu vidū, kas dzīvo kopā, sākotnējā veidā nav apstiprinājies. Vēlākas analīzes norādīja, ka novērotais efekts lielā mērā skaidrojams ar statistikas metodi un ar to, ka cikli dabiski atšķiras pēc garuma un laiku pa laikam nejauši sakrīt.

Smarža cilvēku attiecībās darbojas vismaz trīs veidos. Pirmkārt, tā sniedz informāciju par veselību un higiēnu, un slimības izraisītas smaržas izmaiņas cilvēki uztver kā nepatīkamas. Otrkārt, smarža cieši saistās ar atmiņu, tāpēc partnera smarža ar laiku kļūst emocionāli nozīmīga pati par sevi. Treškārt, smarža ietekmē tuvības sajūtu un ķermeņa kontakta patīkamību.

Būtiski, ka šie mehānismi darbojas abos virzienos: patīkama smarža pastiprina pievilkšanos, bet emocionāli tuva cilvēka smarža kļūst patīkamāka nekā ķīmiski līdzīga svešinieka smarža. Tā ir mācīšanās, nevis iedzimta reakcija.

Tāpēc arī smaržu rūpniecībā „feromonu" piedeva darbojas galvenokārt kā pašpārliecinātības faktors. Cilvēks, kurš tic, ka smaržo pievilcīgi, uzvedas atvērtāk, un tieši uzvedība, nevis molekula, maina apkārtējo attieksmi.

• Ķermeņa smarža tiek uztverta apzināti un vērtēta atkarībā no konteksta.
• Smaržas patīkamība ir lielā mērā mācīta, ne iedzimta.
• Hormonālais stāvoklis var mainīt ožas jutīgumu, īpaši grūtniecības laikā.
• Ožas zudums vājina ēstgribu, garšas baudījumu un dažkārt arī intīmo tuvību.

Pēkšņs vai pakāpenisks ožas zudums (anosmija) un ožas vājināšanās (hiposmija) nav nieks. Biežākie cēloņi ir hronisks deguna blakusdobumu iekaisums ar polipiem, vīrusu infekcijas, galvas trauma un ar vecumu saistīta ožas epitēlija plānošanās. Dažkārt ožas pavājināšanās ir viena no agrīnajām pazīmēm neirodeģeneratīvās slimībās, tāpēc ilgstošu, neizskaidrojamu ožas zudumu vajag parādīt ārstam.

Iedzimta anosmija kopā ar aizkavētu dzimumattīstību raksturīga Kalmaņa sindromam. Tā cēlonis ir tas, ka augļa attīstības laikā kopā ar ožas nerviem savu ceļu uz hipotalāmu nepabeidz arī šūnas, kas vēlāk vada dzimumhormonu regulāciju. Šis ir labs piemērs tam, cik cieši oža un dzimumfunkcija saistītas attīstības ziņā, lai gan ne feromonu nozīmē.

Otrs virziens ir pārmērīga ķermeņa smarža. Bromhidroze ir izteikta, noturīga ķermeņa smaka, ko bieži pavada pastiprināta svīšana (hiperhidroze). Reti sastopams, bet svarīgi minēts stāvoklis ir trimetilaminūrija, kurā vielmaiņas defekta dēļ organisms neapstrādā vielu ar izteikti nepatīkamu smaržu.

Ar ko vērsties: ožas traucējumus izmeklē otorinolaringologs, nepieciešamības gadījumā iesaistot neirologu; pārmērīgu svīšanu un ādas smaržu ārstē dermatologs; aizkavētu dzimumattīstību vērtē endokrinologs.

Ožu pārbauda ar standartizētiem smaržu testiem, kuros cilvēkam jāatpazīst vai jāatšķir noteiktas smaržas un jānosaka zemākā koncentrācija, ko viņš vēl sajūt. Tādā veidā iegūst skaitliski salīdzināmu rezultātu, nevis tikai pacienta subjektīvu vērtējumu.

Deguna dobumu apskata ar elastīgu vai stingru endoskopu, meklējot polipus, gļotādas tūsku vai starpsienas izlieci. Ja aizdomas par bojājumu smadzeņu līmenī vai ja ožas zudums ir vienpusējs un progresējošs, veic galvas magnētiskās rezonanses izmeklējumu; deguna blakusdobumu stāvokli precīzāk parāda datortomogrāfija.

Kalmaņa sindroma vai cita hormonāla cēloņa aizdomu gadījumā papildus izmeklē dzimumhormonu un hipofīzes hormonu līmeni asinīs, un šos rezultātus vienmēr vērtē kopā ar klīnisko ainu un attīstības vēsturi.

1. Saruna par to, kad un cik strauji oža mainījusies, un par iepriekšējām infekcijām un traumām.
2. Standartizēts ožas tests, lai noteiktu traucējuma pakāpi.
3. Deguna endoskopija, lai novērtētu gļotādu un blakusdobumu izejas.
4. Attēldiagnostika, ja ir aizdomas par strukturālu cēloni.
5. Papildu asins analīzes, ja klīniskā aina liek domāt par hormonālu cēloni.

Pirmkārt, feromonu jauc ar smaržu vispār. Smaržūdens, dezodorants un ādas dabiskā smarža iedarbojas caur apzinātu ožu, un to novērtējums ir atkarīgs no pieredzes un kultūras. Feromons pēc definīcijas darbotos vienādi visiem sugas pārstāvjiem.

Otrkārt, dzīvnieku feromonu preparātus jauc ar cilvēkiem paredzētiem. Suņiem un kaķiem lietotie nomierinošie feromonu izsmidzinātāji balstās uz šo sugu pierādītiem signāliem un uz cilvēku neattiecas.

Treškārt, jauc feromonu un hormonu. Hormons cirkulē organisma iekšienē un ietekmē paša organisma orgānus. Feromons tiek izdalīts uz āru un iedarbojas uz citu indivīdu. Vienai un tai pašai molekulai abas lomas parasti nepiemīt.

Interesantākais secinājums no cilvēka feromonu meklējumiem ir metodoloģisks. Lai pierādītu feromonu, nepietiek parādīt, ka kāda viela ietekmē noskaņojumu. Jāparāda, ka tieši šī viela dabiskā koncentrācijā, nonākot no viena cilvēka pie otra, izraisa atkārtojamu reakciju, kas nav skaidrojama ar to, ka cilvēks vienkārši sajūt smaržu un zina, ko tā nozīmē.

Tieši šis pēdējais nosacījums izrādās gandrīz neizpildāms. Cilvēks smaržu uztver apzināti, saista to ar pieredzi un uzreiz sāk interpretēt. Tāpēc pat tad, ja kāda ķermeņa viela reāli ietekmē uzvedību, to grūti nodalīt no parastas smaržas iespaida.

Praktiski tas nozīmē, ka lielākā daļa apgalvojumu par „feromonu smaržām" pārdod nevis bioloģiju, bet pārliecību. Un tas, kas tiešām ietekmē ķermeņa smaržas pievilcību, ir daudz prozaiskāks: ādas veselība, miegs, uzturs, smēķēšanas neesamība un tīra apģērba audums, kurā gaistošās vielas neuzkrājas.