Kas ir ceļa menisku saites?

Šķērssaite (ligamentum transversum genus) savieno abu menisku priekšējos ragus locītavas priekšpusē. Tā sasaista meniskus kopā, tāpēc tie kustības laikā daļēji strādā kā viens veselums.

Meniskofemorālās saites (ligamenta meniscofemoralia) stiepjas no laterālā meniska aizmugurējā raga uz augšstilba kaula mediālo kondili. Priekšējā iet pa priekšu aizmugurējai krusteniskajai saitei, aizmugurējā pa tās aizmuguri. Anatomu vārdā tās sauc arī par Hamfrija un Vrisberga saitēm. Šo saišu esamība cilvēkiem atšķiras: dažam ir abas, dažam tikai viena.

Meniskotibiālās jeb koronārās saites (ligamenta meniscotibialia) ir īsas šķiedru joslas, kas piestiprina menisku ārējo malu pie stilba kaula plato apmales. Tās ir pati apkaklīte, kas neļauj meniskam noslīdēt no kaula malas. Mediālais menisks papildus ir saaudzis ar locītavas kapsulu un ar iekšējo sānu saiti.

Ceļa saliekšanas laikā augšstilba kaula kondiļi uz stilba kaula ne tikai ripo, bet arī slīd uz aizmuguri, un meniskiem jāpārvietojas kopā ar tiem. Meniska saites nosaka, cik tālu šī pārvietošanās var notikt. Tās ir vienlaikus pavada un ierobežotājs.

Laterālais menisks ir brīvāk piestiprināts un pārvietojas vairāk nekā mediālais, kuru pie vietas tur saaugums ar kapsulu un iekšējo sānu saiti. Tieši šī atšķirība izskaidro, kāpēc mediālais menisks traumās cieš biežāk: tas vienkārši nepaspēj izvairīties no ķīlēšanās starp kauliem.

Meniskofemorālajām saitēm ir arī stabilizējoša nozīme: tās daļēji atslogo aizmugurējo kustību un palīdz noturēt laterālā meniska aizmugurējo ragu, kad kāja pagriežas.

Meniska plīsums parasti rodas divējādi. Jaunam cilvēkam tas notiek ar mehānismu, kurā pēda paliek uz vietas, bet ķermenis pagriežas virs saliekta ceļa, tipiski sportā. Gados vecākiem cilvēkiem meniska audi ar laiku kļūst trauslāki, un plīsums var rasties no ikdienišķas kustības, piemēram, pieceļoties no tupus.

Uz meniska bojājumu norāda sāpes, ko var norādīt ar pirkstu locītavas spraugā, pietūkums, kas rodas nevis uzreiz, bet stundu laikā, sajūta, ka ceļgals „paliek vaļā“, kā arī mehāniskas pazīmes: klikšķi, ķeršanās vai ceļgala bloķēšanās noteiktā leņķī.

Atsevišķi minams bojājums pie mediālā meniska meniskotibiālās saites, kas atraisa meniska aizmugurējo malu no kapsulas. Tas parastā izmeklēšanā var palikt nepamanīts un bieži pavada priekšējās krusteniskās saites plīsumu.

Ar šīm traumām nodarbojas ortopēds traumatologs, atveseļošanā piedalās fizioterapeits. Pie ārsta jādodas, ja ceļgals pēc traumas nav iztaisnojams vai saliecams līdz galam, ja tas strauji uztūkst, ja atbalstīties uz kājas nav iespējams vai ja bloķēšanās atkārtojas. Šis teksts skaidro anatomiju un neaizstāj izmeklēšanu.

Visbiežāk tās sajauc ar krusteniskajām saitēm. Atšķirība ir vienkārša: krusteniskās saites (ligamentum cruciatum anterius un posterius) savieno kaulu ar kaulu, proti, augšstilba kaulu ar stilba kaulu, un tur ceļgalu pret pārbīdi uz priekšu un atpakaļ. Menisku saites savieno menisku ar kaulu vai menisku ar menisku, un tur vietā skrimsli, nevis kaulu.

Otra sajaukšana ir menisks un meniska saite. Menisks ir pats šķiedru skrimšļa pusmēness, saite ir šaura šķiedru josla, kas to notur. Un trešā: sānu saites (ligamentum collaterale tibiale un fibulare) atrodas locītavas ārpusē un pretojas ceļgala liecei uz sāniem; tās nav menisku saites, lai gan iekšējā sānu saite ar mediālo menisku ir cieši saistīta.

Vēl viens bieži jaucams pāris ir menisks un starpskriemeļu disks. Abi ir šķiedru skrimšļa amortizatori, bet disks ir vesels gredzens ar mīkstu kodolu starp skriemeļiem, savukārt menisks ir atvērts pusmēness, kas tikai daļēji sedz locītavas virsmu.

Meniskofemorālās saites nav visiem cilvēkiem, un tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad normāla anatomija vienkārši atšķiras. Tieši tāpēc magnētiskās rezonanses attēlos šī saite reizēm tiek nepareizi novērtēta kā meniska plīsuma fragments; pieredzējis radiologs to atpazīst pēc gaitas ap aizmugurējo krustenisko saiti.

Otrs praktiski svarīgs fakts: meniska apasiņošana ir tikai tā ārējā, kapsulai tuvākajā trešdaļā. Tāpēc plīsums šajā zonā var sadzīt, bet plīsums meniska iekšējā, praktiski bezasinsvadu daļā pats no sevis nesadzīst. Šis apasiņošanas dalījums ir galvenais iemesls, kāpēc vienu plīsumu šuj, bet citu ne, un tas ir atkarīgs no vietas, nevis no plīsuma lieluma.

Un vēl viena atgādne par vārdiem: latīniskais „meniscus“ nozīmē mazu mēnesi. Nosaukums nāk no formas, ko redz no augšas, nevis no funkcijas.