Kāda ir nieru anatomija?

Pārgriežot nieri, redzami divi skaidri atšķirīgi slāņi. Ārējā gaišākā josla ir nieres garoza (cortex renalis), kurā atrodas nieres ķermenīši un līkumotie kanāliņi. Iekšējā tumšākā daļa ir nieres serde (medulla renalis), kas sakārtota svītrainās piramīdās (pyramides renales), kuru smailes ir vērstas uz nieres vārtiem.

Starp piramīdām garozas audi iestiepjas dziļumā kā nieres staba (columnae renales). Katras piramīdas smaili sauc par nieres kārpiņu, un pa to urīns piliens pa pilienam ietek mazajā kausiņā (calix minor). Vairāki mazie kausiņi saplūst lielajā kausiņā (calix major), lielie kausiņi veido nieres bļodiņu (pelvis renalis), un no tās sākas urīnvads (ureter).

Nefrons ir nieres funkcionālā vienība, un katrā nierē to skaits ir liels, taču starp cilvēkiem tas atšķiras vairākkārt, tāpēc jebkurš viens skaitlis ir tikai aptuvens vidējais rādītājs. Jauni nefroni pēc piedzimšanas vairs nerodas, un zaudētos nomainīt nav iespējams.

Nefrona sākumā ir nieres ķermenītis: kapilāru kamoliņš (glomerulus), ko kā divsienu kauss ietver kamoliņa jeb Boumana kapsula. Tālāk seko proksimālais līkumotais kanāliņš, Henles cilpa, kas nolaižas serdē un atgriežas, distālais līkumotais kanāliņš un savācējkanāliņš, kas caur piramīdu ved uz kārpiņu.

Nieres artērija zarojas segmentārajās, starpdaivu, arkveida un starpdaiviņu artērijās, līdz nonāk pievadošajā arteriolā, kas ieiet kamoliņā. No kamoliņa asinis izplūst nevis vēnā, bet atkal arteriolā, ko sauc par izvadošo, un tikai pēc tam nonāk otrā kapilāru tīklā ap kanāliņiem. Divi secīgi kapilāru tīkli ir retums organismā, un tieši tie ļauj nierei vispirms filtrēt, bet pēc tam vajadzīgo atsūkt atpakaļ.

Filtrācija kamoliņā ir mehāniska: asinsspiediens izspiež cauri sietam ūdeni, sāļus, glikozi, urīnvielu un mazas molekulas, bet asins šūnas un lielās olbaltumvielas paliek asinīs. Sietu veido kapilāra ar atverēm klātā siena, pamatplātnīte un īpašas šūnas ar pēdiņveida izaugumiem. Primārā filtrāta diennaktī rodas ļoti daudz, bet vairāk nekā deviņdesmit deviņi procenti ūdens tiek atsūkti atpakaļ kanāliņos, tāpēc izdalītais urīna daudzums ir neliels.

Kanāliņi veic atlasi. Proksimālajā daļā gandrīz pilnībā atgriež glikozi, aminoskābes, bikarbonātu un lielu daļu nātrija, Henles cilpa veido serdes sāļumu, kas vēlāk ļauj urīnu koncentrēt, bet distālajā daļā un savācējkanāliņā smalko regulēšanu vada hormoni: antidiurētiskais hormons nosaka, cik daudz ūdens paturēt, bet aldosterons, cik daudz nātrija atgriezt un cik kālija izvadīt.

Nieres regulē organisma skābju un sārmu līdzsvaru, izvadot ūdeņraža jonus un atjaunojot bikarbonātu. Tās ražo eritropoetīnu, kas kaulu smadzenēm liek veidot sarkanās asins šūnas, tāpēc hroniska nieru slimība tipiski noved pie anēmijas.

Nierēs notiek arī D vitamīna pēdējais aktivēšanas solis, bez kura kalcijs no zarnām neuzsūcas pietiekami. Un blakus kamoliņam esošās šūnas izdala renīnu, kas iedarbina hormonu ķēdi, kura paaugstina asinsspiedienu. Tā ir arī atbilde uz jautājumu, kāpēc nieru slimība un augsts asinsspiediens tik bieži iet roku rokā.

Urīnvadam ir trīs dabiski sašaurinājumi: pie izejas no nieres bļodiņas, vietā, kur tas šķērso iegurņa asinsvadus, un pie ieejas urīnpūslī. Tieši šajās vietās iestrēgst nierakmeņi, un radušās sāpes ir viļņveidīgas, ļoti stipras un izstaro no sāniem uz cirksni.

Iekaisums nieres bļodiņā un audos izpaužas ar drudzi, drebuļiem, sāpēm sānos un bieži arī ar dedzināšanu urinējot. Kamoliņu slimībām raksturīgs olbaltums un asinis urīnā, putojošs urīns un tūska, kas no rīta vispirms parādās ap acīm.

Ārsta palīdzība nepieciešama, ja urīnā redzamas asinis, ja drudzis apvienojas ar sāpēm sānos, ja urīna daudzums strauji samazinās vai ja parādās neizskaidrojama tūska. Ar nieru slimību medikamentozo ārstēšanu nodarbojas nefrologs, bet ar akmeņiem, urīna atteces traucējumiem un operācijām urologs.

Uz katras nieres augšpola sēž virsnieres (glandulae suprarenales). Neskatoties uz nosaukumu un kopīgo asinsapgādi, tās ir pilnīgi atšķirīgs orgāns: tās neražo urīnu, bet izdala hormonus kortizolu, aldosteronu un adrenalīnu. Virsnieru slimības ārstē endokrinologs, nevis nefrologs.

Otrs pārpratums ir tīri terminoloģisks un latviešu valodā ļoti izplatīts. Pelvis renalis pareizi tulkojams kā nieres bļodiņa, nevis kā „nieru iegurnis“. Iegurnis ir kaulu gredzens ķermeņa apakšdaļā, un ar nieri tam nav nekāda sakara; sajaukums rodas no angļu valodas vārda pelvis divējādās nozīmes.

Nieru sāpes nav muguras sāpes, lai gan cilvēki tās gandrīz vienmēr parāda kā muguru. Nieres sāp sānos, ribu loka apakšējā stūrī pie mugurkaula, un šīs sāpes nemainās, mainot ķermeņa stāvokli vai liecoties. Muskuļu un mugurkaula izcelsmes sāpes turpretī tipiski pastiprinās kustībā un mazinās guļot. Šī atšķirība ir viena no vienkāršākajām pazīmēm, kas palīdz saprast, vai simptoms vispār attiecas uz nierēm.

Otrs praktiski svarīgais fakts ir milzīgā rezerve. Cilvēks var normāli dzīvot ar vienu nieri, un daļai cilvēku tāda ir jau kopš dzimšanas, par to nezinot. Tieši šī rezerve padara nieru slimības mānīgas: analīzēs izmaiņas parādās vēlu, un sūdzības rodas vēl vēlāk, tāpēc riska grupām, piemēram, cilvēkiem ar cukura diabētu vai paaugstinātu asinsspiedienu, analīzes jāveic regulāri arī tad, ja nekas nesāp.