Kuņģis un divpadsmitpirkstu zarna: kā tie strādā kopā

Lai saprastu, kāpēc abi orgāni ir tik cieši saistīti, ir vērts salīdzināt to uzbūvi un uzdevumus. Kuņģis strādā kā partijveida reaktors: tas uzņem visu maltīti uzreiz un apstrādā to pakāpeniski. Divpadsmitpirkstu zarna, gluži pretēji, strādā nepārtrauktā plūsmā un apstrādā tikai nelielas porcijas.

Pāreju starp tiem veido pīlors, kas vesela cilvēka organismā lielāko laika daļu ir gandrīz aizvērts un atveras tikai īsiem mirkļiem.

Kuņģa gļotādā ir vairāki šūnu veidi, un katrs no tiem ražo kaut ko atšķirīgu. Kopā tie veido vidi, kurā olbaltumvielas sāk sadalīties, bet pati siena netiek bojāta.

Kuņģa muskuļi tikmēr veic mehānisko darbu: viļņveida saraušanās virza saturu pret aizvērto pīloru, gabali atsitas pret to un tiek atsviesti atpakaļ, un šī atkārtotā kustība ēdienu samaļ.

• Parietālās šūnas ražo sālsskābi, kas sagatavo olbaltumvielas šķelšanai un iznīcina lielu daļu mikroorganismu.
• Tās pašas šūnas ražo iekšējo faktoru, bez kura B12 vitamīns nevar uzsūkties tievās zarnas beigu daļā.
• Galvenās šūnas izdala pepsinogēnu, kas skābā vidē pārvēršas aktīvajā pepsīnā.
• Gļotu šūnas veido biezu gļotu un bikarbonāta kārtu, kas pasargā kuņģa sienu no paša izdalītās skābes.
• Antruma G šūnas izdala gastrīnu, kas pastiprina skābes izdali, bet D šūnas ar somatostatīnu to bremzē.

Pīlora sfinkteris nav vienkārši atvērts vai aizvērts. Tā darbība ir smalki saskaņota ar kuņģa peristaltiku un ar signāliem no zarnas, un rezultāts ir tāds, ka tievajā zarnā vienā reizē nonāk tikai neliels daudzums satura.

Šī ritma dēļ liela, trekna maltīte kuņģī uzturas ilgāk nekā šķidrums, un tieši tāpēc pēc treknas ēdienreizes pilnuma sajūta saglabājas stundām.

1. Ēdiens nonāk kuņģī, un kupols atslābst, lai uzņemtu apjomu bez spiediena pieauguma.
2. Peristaltikas viļņi virza saturu uz pīlora pusi un sajauc to ar kuņģa sulu, veidojot himu.
3. Pie pīlora tikai smalkākās daļiņas izspiežas cauri; lielākas tiek atsviestas atpakaļ un samaltas vēlreiz.
4. Skābais hims nonāk divpadsmitpirkstu zarnā un kairina tās receptorus.
5. Zarna atbild ar nervu refleksu un hormoniem, kas palēnina kuņģa iztukšošanos, līdz iepriekšējā porcija ir apstrādāta.

Zarnas gļotādā ir īpašas šūnas, kas nepārtraukti pārbauda ienākošā satura sastāvu. Ja tajā ir daudz skābes, S šūnas izdala sekretīnu, kas liek aizkuņģa dziedzerim izdalīt bikarbonātu bagātu sulu un vienlaikus bremzē kuņģa skābes ražošanu. Ja ienāk tauki un olbaltumvielu fragmenti, I šūnas izdala holecistokinīnu, kas liek žultspūslim saraut un atbrīvot žulti, kā arī liek aizkuņģa dziedzerim izdalīt enzīmus.

Paralēli darbojas arī nervu ceļš, ko sauc par enterogastrālo refleksu: zarnas sienas izstiepums vai skābums pa nerviem nosūta signālu, kas samazina kuņģa kustīgumu. Kopā šīs sistēmas nodrošina, ka kuņģis nepadod vairāk, nekā zarna spēj apstrādāt.

Skābes neitralizēšanā piedalās trīs avoti: aizkuņģa dziedzera bikarbonāts, žults un pašas zarnas sienas Brunnera dziedzeri, kas atrodas tikai divpadsmitpirkstu zarnā un izdala sārmainas gļotas. Tieši tāpēc šī zarnas daļa ir vienīgā, kas regulāri spēj izturēt saskarsmi ar skābu saturu.

Kuņģī uzsūkšanās praktiski nenotiek; izņēmumi ir dažas nelielas molekulas, tostarp alkohols un atsevišķas zāles. Īstā uzsūkšanās sākas tikai tievajā zarnā, un divpadsmitpirkstu zarnai tajā ir sava īpaša loma.

Tieši šeit visefektīvāk uzsūcas dzelzs un kalcijs, un abiem šiem procesiem ir nepieciešama skāba vide. Tas izskaidro praktiski svarīgu parādību: ilgstoša skābes nomākšana vai kuņģa operācijas var pasliktināt dzelzs uzņemšanu un veicināt mazasinību, pat ja uzturā dzelzs pietiek.

Arī B12 vitamīna ceļš parāda, cik cieši orgāni ir saistīti. Iekšējais faktors rodas kuņģī, savienojas ar vitamīnu un tikai tievās zarnas beigu daļā tiek uzņemts šūnās. Ja bojāta kuņģa gļotāda, cieš vitamīna uzsūkšanās orgānā, kas atrodas metru tālāk.

Lielākā daļa šā rajona slimību rodas tad, kad tiek izjaukts līdzsvars starp agresīvajiem faktoriem, tātad skābi un pepsīnu, un aizsargfaktoriem, tātad gļotām, bikarbonātu un gļotādas asinsapgādi.

Sūdzības bieži ir līdzīgas, bet cēloņi dažādi, tāpēc ilgstošas vēdera augšdaļas sāpes ir iemesls izmeklēšanai, nevis ilgstošai pašārstēšanai.

• Divpadsmitpirkstu zarnas čūla: sāpes bieži tukšā dūšā un naktī, kas uz laiku mazinās pēc ēšanas.
• Kuņģa čūla: sāpes parasti parādās vai pastiprinās drīz pēc ēšanas, bieži ar sliktu dūšu un apetītes zudumu.
• Helicobacter pylori infekcija: biežākais čūlu un hroniska kuņģa iekaisuma cēlonis, ārstējams ar noteiktu zāļu kombināciju.
• Pretiekaisuma līdzekļu izraisīta gļotādas bojāšanās, kas var noritēt bez sāpēm līdz pat asiņošanas brīdim.
• Gastroparēze jeb kuņģa iztukšošanās palēnināšanās, biežāk ilgstoša cukura diabēta gadījumā.
• Pīlora sašaurinājums: zīdaiņiem iedzimts muskuļa sabiezējums ar strūklveida vemšanu, pieaugušajiem biežāk rētu vai audzēja sekas.

Galvenais izmeklējums ir gastroskopija, kuras laikā elastīgu optisko zondi ievada caur barības vadu, apskata kuņģi un vismaz divpadsmitpirkstu zarnas pirmās divas daļas un pēc nepieciešamības paņem audu paraugus. Biopsija vajadzīga gan baktērijas noteikšanai, gan celiakijas diagnostikai, gan izmaiņu rakstura precizēšanai.

Helicobacter pylori var noteikt arī bez endoskopijas: ar elpas testu, kurā pacients uzņem iezīmētu urīnvielu, vai ar antigēna noteikšanu vēdera izejas paraugā. Asins antivielu tests parāda saskarsmi ar baktēriju, bet ne to, vai infekcija ir tagad, tāpēc ārstēšanas kontrolei tas nav piemērots.

Kuņģa iztukšošanās ātrumu vērtē ar scintigrāfiju, bet anatomiskus sašaurinājumus, audzējus un blakus orgānu procesus parāda datortomogrāfija un ultrasonogrāfija. Ar šiem stāvokļiem nodarbojas gastroenterologs, sarežģītākos gadījumos vēdera dobuma ķirurgs, bet zīdaiņu pīlora sašaurinājumu ārstē bērnu ķirurgs.

Sāpes zem krūšu kaula un vēdera augšdaļā ir viena no biežākajām sūdzībām, un to cēlonis ne vienmēr atrodas kuņģī. Dažos gadījumos tas nav pat gremošanas trakts.

Ja sāpes vēdera augšdaļā parādās slodzes laikā, pavadītas ar svīšanu, elpas trūkumu vai izstarojumu uz žokli un roku, jāizsauc neatliekamā palīdzība, jo tā var būt sirds izcelsmes aina.

Visbiežāk čūla veidojas nevis kuņģī, bet gan divpadsmitpirkstu zarnas pašā sākumā, tā saucamajā bulbā. Iemesls ir loģisks: tā ir vieta, kur nebufurēts skābais hims pirmo reizi saskaras ar zarnas sienu, pirms bikarbonāts paspēj to neitralizēt. Ja skābes ir vairāk vai neitralizācija ir gausa, tieši šis pleķītis cieš pirmais.

Vēl interesantāk ir tas, kā šajā vietā nostiprinās Helicobacter pylori. Ilgstoša skābes pārslodze liek zarnas gļotādai pārveidoties un vietām kļūt līdzīgai kuņģa gļotādai, un tieši šādās pārveidotās saliņās baktērija spēj iemitināties, jo citur zarnā tā izdzīvot nevar. Tā rodas noslēgts loks: skābe rada baktērijai vidi, baktērija vēl vairāk palielina skābes izdali.

Trešais mazāk pieminētais aspekts ir tas, ka daļa kuņģa darbības ir paredzoša. Skābes izdale sākas jau tad, kad cilvēks redz vai saož ēdienu, vēl pirms pirmā kumosa. Tāpēc neregulārs ēšanas režīms un ilgas pauzes var radīt situāciju, kurā skābe jau ir izdalīta, bet ēdiena, ko apstrādāt, vēl nav.