Plaukstas anatomija: kauli, nervi un cīpslas

Delnas pamatu veido astoņi nelieli kauli, sakārtoti tuvākajā un tālākajā rindā. Tuvākā rinda kopā ar spieķa kaula galu veido plaukstas pamatlocītavu (articulatio radiocarpalis), bet starp abām rindām atrodas otra, ne mazāk svarīga locītava, kas piedalās gandrīz katrā plaukstas kustībā.

Pirkstu kauliņu skaits atšķiras: īkšķim to ir divi, pārējiem pirkstiem trīs. Tāpēc īkšķim ir viena locītava mazāk, taču tā zaudējumu ar uzviju kompensē tā pamatnes sedlveida locītava, kas ļauj īkšķim pagriezties pretim pārējiem pirkstiem.

• Tuvākā rinda: kausveida kauls (os scaphoideum), pusmēness kauls (os lunatum), trīsšķautņu kauls (os triquetrum), zirņveida kauls (os pisiforme).
• Tālākā rinda: lielais daudzstūrainais kauls (os trapezium), mazais daudzstūrainais kauls (os trapezoideum), galvainais kauls (os capitatum), āķveida kauls (os hamatum).
• Pieci plaukstas vidusdaļas kauli (ossa metacarpi), numurēti no īkšķa puses.
• Pirkstu kauliņi (phalanges): tuvākais, vidējais un tālākais, izņemot īkšķi, kuram vidējā nav.
• Īkšķa pamatnes sedlveida locītava (articulatio carpometacarpalis pollicis) ļauj īkšķim pretstatīties, pārējo pirkstu līdzīgās locītavas ir gandrīz nekustīgas.

Plaukstas kustības rada divas muskuļu grupas. Ārējie muskuļi sākas apakšdelmā, un plaukstā ienāk tikai to cīpslas. Tieši tāpēc pirksti ir tievi: ja tajos būtu muskuļu vēderi, pirksti būtu resni un nespētu ietilpt starp priekšmetiem. Ārējie muskuļi dod spēku, jo to vēderi ir lieli un atrodas tālu no locītavām.

Iekšējie muskuļi pilnībā atrodas plaukstā un dod precizitāti. Tie sagrupēti īkšķa paugurā, mazā pirkstiņa paugurā un vidējā grupā. Starpkaulu muskuļi pirkstus izpleš un savelk kopā, bet tārpveida muskuļi darbojas savdabīgi: tie sākas no locītāju cīpslām un pieaug pie atliecēju cīpslu izplešanās, tāpēc vienlaikus saliec pirkstu pamatlocītavu un iztaisno pārējās divas.

Praktiski tas nozīmē, ka rakstīšana, pogas aizpogāšana un naudas monētas pagriešana pirkstos ir iekšējo muskuļu darbs. Kad tie novājināti, satvēriena spēks var saglabāties, bet smalkās darbības kļūst neiespējamas.

Plauksta ir viena no retajām vietām, kur nervu bojājumu bieži var lokalizēt jau pēc sūdzību izplatības, jo trīs nervu zonas ir samērā skaidri norobežotas. Motorā inervācija sadalīta tā, ka lielāko daļu smalko iekšējo muskuļu vada elkoņa kaula nervs, bet īkšķa paugura galveno daļu vidusnervs.

Spieķa kaula nervs plaukstā nevada nevienu muskuli; tas nodrošina tikai jušanu plaukstas mugurpusē tās īkšķa pusē. Tāpēc tā bojājums plaukstas līmenī izpaužas tikai ar nejutīgumu, bez vājuma pirkstos.

Plaukstas pamatnē delnas pusē atrodas karpālais kanāls (canalis carpi). To no trim pusēm norobežo delnas velves kauli, bet no priekšpuses bieza saite. Kanāla iekšpusē šauri sabāztas pirkstu locītāju cīpslas kopā ar vidusnervu, un tieši tur nerva saspiešana ir biežākā roku nejutīguma cēlonis.

Elkoņa kaula nervs kanālā neiet, bet iet pa savu, seklāku eju plaukstas pamatnē mazā pirkstiņa pusē. Tāpēc karpālā kanāla operācija mazā pirkstiņa nejutīgumu nenovērš, un to jaukt nedrīkst.

Vēl viena raksturīga šaura vieta ir īkšķa atliecēju cīpslu apvalks pie spieķa kaula gala, kur rodas sāpīgs cīpslu apvalka iekaisums, kas tipiski skar jaunas māmiņas un cilvēkus ar atkārtotām īkšķa kustībām.

Jaundzimušajam delnas pamata kauli vēl nav pārkaulojušies, tie sastāv no skrimšļa un rentgenogrammā nav redzami. Kaulošanās kodoli parādās pakāpeniski bērnībā noteiktā secībā, un tieši tāpēc plaukstas un plaukstas pamatnes rentgenuzņēmums ir standarta metode kaulu vecuma noteikšanai augšanas traucējumu izmeklēšanā.

Pieaugušam cilvēkam izmaiņas iet pretējā virzienā. Ar gadiem plānāka kļūst zemādas tauku kārta, ādas elastība mazinās, un locītavu skrimslis nolietojas, visbiežāk īkšķa pamatnes un pirkstu galu locītavās. Plaukstas spēks pakāpeniski samazinās, un iekšējo muskuļu masa mazinās straujāk nekā apakšdelma muskuļu masa.

Plaukstas traumas un pārslodzes kaites ārstē traumatologi un rokas ķirurgi, nervu kaites papildus vērtē neirologs, bet iekaisīgas locītavu slimības reimatologs. Rehabilitologs un ergoterapeits ir tie speciālisti, kuri pēc traumas vai operācijas atjauno kustību apjomu un satvēriena spēku.

Pie ārsta jādodas nekavējoties, ja pēc traumas pirksts ir deformēts vai nav iztaisnojams, ja pirksts kļūst balts vai zils, ja brūce ir dziļa vai iekaisusi, kā arī ja pēc kritiena uz izstieptas rokas saglabājas sāpes plaukstas pamatnē īkšķa pusē. Šī pēdējā pazīme ir svarīga tāpēc, ka kausveida kaula lūzums pirmajā rentgenuzņēmumā bieži nav redzams.

• Karpālā kanāla sindroms: nakts nejutīgums pirmajos trīs pirkstos, vēlāk īkšķa paugura vājums.
• Kausveida kaula lūzums: sāpes anatomiskajā šņaucamtabakas bedrītē, bīstams asinsapgādes īpatnību dēļ.
• Dipitrēna kontraktūra: plaukstas aponeirozes sabiezējums, kas pakāpeniski saliec ceturto un piekto pirkstu.
• Lecošais pirksts: cīpslas mezgliņš, kas sprūst apvalka ieejā un rada raksturīgu klikšķi.
• Īkšķa pamatnes artroze: sāpes, griežot atslēgu vai atverot burku, ar laika gaitā pamanāmu locītavas deformāciju.
• Reimatoīdais artrīts: simetrisks pirkstu pamatlocītavu pietūkums ar rīta stīvumu.

Izmeklēšana sākas ar apskati un salīdzinājumu ar otru plaukstu: vērtē muskuļu pauguru pilnību, ādas krāsu, pietūkumu, deformācijas un nagu stāvokli. Tālāk pārbauda kustību apjomu, spēku un jušanu pa nervu zonām.

1. Apskate un abu plaukstu salīdzinājums, tostarp starpkaulu spraugu un īkšķa paugura vērtējums.
2. Aktīvo un pasīvo kustību pārbaude katrai locītavai atsevišķi.
3. Spēka pārbaude pa grupām: satvēriena spēks, pirkstu izplešana, īkšķa pretstatīšana.
4. Jušanas pārbaude atsevišķi vidusnerva, elkoņa kaula nerva un spieķa kaula nerva zonā.
5. Asinsrites vērtējums, tostarp abu apakšdelma artēriju pārbaude pirms iejaukšanās plaukstā.
6. Rentgenogramma traumas gadījumā, ultrasonogrāfija cīpslu un nervu vērtēšanai, magnētiskā rezonanse neskaidros gadījumos.
7. Elektroneiromiogrāfija, ja jāapstiprina nerva saspiešana un jānosaka tās līmenis.

Roku nejutīgums ne vienmēr nāk no plaukstas. Kakla daļas nerva saknītes saspiešana dod sāpes, kas izstaro no kakla uz roku un pastiprinās, pagriežot galvu, turpretī karpālā kanāla sindroms tipiski modina naktī un uzlabojas, kratot roku. Vispārēja nervu bojāeja, piemēram, cukura diabēta gadījumā, sākas simetriski un parasti agrāk skar pēdas.

Pirkstu saliekums arī var maldināt. Dipitrēna kontraktūrā zem ādas taustāms ciets valnītis, un pirkstu neizdodas iztaisnot arī pasīvi. Lecošā pirksta gadījumā pirksts iztaisnojas ar klikšķi, bieži ar rokas palīdzību, un sāpīgais punkts ir pie delnas pamatnes.

Vēl viena bieža kļūda ir jaukt īkšķa pamatnes artrozi ar karpālā kanāla sindromu, jo abos gadījumos cieš īkšķa darbība. Artrozē galvenā sūdzība ir sāpes slodzes laikā un jutīgums tieši pie īkšķa pamatnes, nevis nejutīgums.

Kausveida kauls saņem asinis lielākoties no sava tālākā gala, un asins plūsma tajā iet pretēji tam virzienam, kādā kauls lūst. Tāpēc lūzums tuvāk plaukstas pamatnei var pārtraukt asins pieplūdi kaula tuvākajai daļai, un tā lēnām iet bojā pat tad, ja lūzums ir sadzijis nevainojami. Šī iemesla dēļ pie sāpēm šņaucamtabakas bedrītē ārsti rīkojas piesardzīgi un fiksē plaukstu arī tad, ja uzņēmumā neko neredz.

Otra lieta, ko mācību grāmatas min garāmejot, ir pirkstu galu jutības blīvums. Pirkstu galos taustes receptoru ir tik daudz un to lauciņi ir tik mazi, ka smadzeņu garozā pirkstu attēlojuma laukums ir nesamērīgi liels salīdzinājumā ar to fizisko izmēru. Tieši tāpēc pirkstu gala trauma jūtama tik nesamērīgi sāpīgi un tāpēc arī Braila raksts vispār ir iespējams.