Garais pievilcējmuskulis (adductor longus)

Sākums ir uz kaunuma kaula (os pubis) priekšējās virsmas, leņķī starp kaunuma ciekuru un kaunuma savienojumu. No šī šaurā sākuma muskulis iet lejup, uz āru un atpakaļ, pakāpeniski kļūstot platāks.

Piestiprinājums ir augšstilba kaula (femur) aizmugurējās virsmas raupjās līnijas (linea aspera) vidējā trešdaļā, starp īsā pievilcējmuskuļa piestiprinājumu augšā un lielā pievilcējmuskuļa piestiprinājumu apakšā.

Muskuli inervē aizvārsteņa nerva priekšējais zars, bet asinis tas saņem no augšstilba dziļās artērijas caururbjošajiem zariem un aizvārsteņa artērijas. No priekšpuses to sedz tikai āda, zemāda un fascija, tāpēc tas ir viens no retajiem augšstilba muskuļiem, kuru var pilnīgi droši identificēt ar taustīšanu.

Augšstilba trijstūris (trigonum femorale) ir iedobums cirkšņa apvidū, kurā virspusēji guļ lieli asinsvadi un nervs. Tā robežas ir nemainīgas, un garais pievilcējmuskulis ir viena no tām, tāpēc tas ir galvenais orientieris gan asinsvadu punkcijā, gan operācijā.

Zemāk trijstūris pāriet pievilcēju kanālā (canalis adductorius), kas ir šaura eja augšstilba vidusdaļā. Tās aizmugurējo sienu veido garais un lielais pievilcējmuskulis, un pa kanālu asinsvadi nonāk uz ceļa locītavas aizmugurējo pusi. Tieši šajā kanālā mūsdienās bieži veic nerva blokādi pēc ceļa operācijām, jo tā ļauj atsāpināt ceļgalu, mazāk vājinot kājas muskulatūru.

• Augšējā robeža: cirkšņa saite.
• Ārējā robeža: šuvējmuskulis (m. sartorius).
• Iekšējā robeža: garais pievilcējmuskulis.
• Saturs no ārpuses uz iekšpusi: augšstilba nervs, artērija, vēna un limfmezgli.
• Praktiskā nozīme: artērijas pulsu meklē tieši šajā trijstūrī, zem cirkšņa saites vidusdaļas.

Pamatdarbība ir augšstilba pievilkšana. Tomēr ikdienas gaitā muskulis strādā galvenokārt kā bremze: soļa laikā, kad kāja pieskaras zemei, tas kontrolē iegurņa nolaišanos un neļauj kājai izslīdēt uz āru.

Otra svarīga loma ir gūžas saliekšanas atbalsts. Kad gūža ir izstiepta, muskulis palīdz to saliekt, bet, kad gūža jau ir stipri saliekta, tā vilkmes virziens mainās un tas sāk palīdzēt izstiepšanā. Šāda maiņa nav izņēmums, bet likumsakarība visiem muskuļiem, kuru vilkmes līnija šķērso locītavas asi.

Traumas mehānisms gandrīz vienmēr ir viens: kāja tiek strauji atvirzīta uz āru brīdī, kad pievilcēji jau ir saspringti, piemēram, spērienā ar iekšējo pēdas daļu, straujā virziena maiņā vai slīdot uz ledus. Muskulis tiek izstiepts, vienlaikus pretojoties, un tieši šāda ekscentriska slodze ir bīstamākā.

Bojājums visbiežāk atrodas tur, kur cīpsla pāriet muskulī, vai pašā piestiprinājuma vietā pie kaula. Pacients parasti spēj precīzi nosaukt kustību un brīdi, un sāpes tūlīt ir asas un lokalizētas cirkšņa iekšpusē.

Hroniska pārslodze izskatās citādi: sāpes sākas pakāpeniski, parādās treniņa sākumā, uz laiku iesilstot mazinās un pēc slodzes atgriežas stiprākas. Šādā gadījumā runa ir par cīpslas piestiprinājuma pārmaiņām, nevis par vienreizēju plīsumu, un atveseļošanās prasa ilgāku, pakāpenisku slodzes programmu.

Starptautiskajā vienošanās dokumentā par cirkšņa sāpēm sportistiem tās iedala pēc tā, kura struktūra ir sāpju avots. Šis dalījums ir noderīgs, jo katrai grupai ir sava izmeklēšanas un rehabilitācijas pieeja.

Izmeklēšana sākas ar sarunu par kustību, kurā sāpes radās, un ar precīzu sāpju vietas norādīšanu ar vienu pirkstu. Pēc tam ārsts pārbauda sāpīgumu pie cīpslas sākuma, pievilkšanas spēku un stiepšanas sāpes.

1. Pacients guļ uz muguras, un ārsts sataustīto cīpslu pie kaunuma kaula salīdzina ar otru pusi.
2. Veic saspiešanas mēģinājumu: pacients spiež ceļus kopā pret ārsta dūri vai spiediena mērītāju.
3. Mēģinājumu atkārto ar iztaisnotām kājām un ar saliektiem ceļiem, jo dažādos leņķos slogo dažādas muskuļa daļas.
4. Pārbauda gūžas locītavas kustību apjomu, lai izslēgtu locītavas izcelsmes sāpes.
5. Nepieciešamības gadījumā veic ultrasonoskopiju, bet neskaidros vai ilgstošos gadījumos magnētisko rezonansi.

Akūtā posmā slodzi samazina, bet pilnīgs miers ilgāk par dažām dienām nav ieteicams: muskulis zaudē spēku ātrāk, nekā to atgūst. Rehabilitācijā priekšplānā ir pakāpeniska pievilcēju spēka atjaunošana, sākot ar izometriskiem un pārejot uz kustīgiem vingrinājumiem ar kontrolētu izstiepšanu.

Profilaksē sporta medicīnā visvairāk pētīts ir tieši pievilcēju spēka vingrinājums sānu balstā, kurā apakšējo kāju ceļ pret savu svaru. Tas ir viens no nedaudzajiem vingrinājumiem, kam ir pārliecinoši dati par cirkšņa traumu retumu komandu sportā, un to iekļauj daudzu klubu iesildīšanās programmās.

Pie ārsta jādodas, ja pēc traumas nevar noslogot kāju, ja sāpes nemazinās pēc divām nedēļām, ja parādās plašs zilums vai jūtams caurums muskulī, kā arī tad, ja sāpes atgriežas katru reizi, atsākot sportu. Ilgstošas cirkšņa sāpes bez skaidras traumas vienmēr jāizmeklē, jo tās var nākt no gūžas locītavas, mugurkaula vai vēdera dobuma.

Pilnīgs garā pievilcējmuskuļa sākuma cīpslas atrāvums ir dramatisks notikums: sportists sajūt sprādzienveida sāpes, bieži dzird troksni, un pēc dažām dienām augšstilba iekšpusē parādās plašs zilums, dažkārt arī muskuļa sabiezējums zemāk par bojājuma vietu.

Tieši šeit slēpjas fakts, kas ir pretrunā ar intuīciju. Kaut arī bojājums izskatās smags, daudzos gadījumos ārstēšana bez operācijas dod rezultātu, kas ir salīdzināms ar ķirurģisku cīpslas piestiprināšanu atpakaļ, un sportisti atgriežas sacensībās. Iemesls ir tas, ka pārējie četri pievilcēju grupas muskuļi pārņem slodzi. Lēmumu tomēr pieņem individuāli, ņemot vērā sporta veidu un slodzes prasības, un to pieņem ortopēds vai sporta ārsts.