Garais lielā pirksta saliecējmuskulis

Muskulis sākas no liela lielakaula jeb fibulas (fibula) aizmugurējās virsmas apakšējās daļas, no starpkaulu membrānas (membrana interossea cruris) un no blakus esošajām starpmuskuļu starpsienām. Šī detaļa ir svarīga, jo kaimiņu muskulis, garais pirkstu saliecējs, sākas pretējā pusē, no lielā lielakaula jeb tibijas.

Cīpsla veidojas apakšstilba lejasdaļā un iet lejup pa rievu velmes kaula (talus) aizmugurē, starp tā iekšējo un ārējo izcilni. Tālāk tā slīd pa papēža kaula izcilņa sustentaculum tali apakšu, ieejot pēdas iekšējā malā. Uz pēdas pamatnes tā krusto garā pirkstu saliecēja cīpslu vietā, ko sauc par Henrija mezglu (nodus Henry), un abas cīpslas šeit savstarpēji apmainās ar šķiedru kūlīšiem.

Beigās cīpsla piestiprinās lielā pirksta gala kauliņa (phalanx distalis hallucis) pamatnes plantārajai virsmai. Ceļā tā iet cauri trim šauriem šķiedru un kaula kanāliem, un tieši šī trīskārtējā sašaurināšanās padara to pakļautu sprūdošanai un iekaisumam.

• Sākums: fibulas aizmugurējā virsma un starpkaulu membrāna.
• Ceļš: rieva velmes kaula aizmugurē, tad zem sustentaculum tali.
• Krustpunkts: Henrija mezgls pēdas pamatnē ar garo pirkstu saliecēju.
• Piestiprinājums: lielā pirksta gala kauliņa pamatne no apakšas.
• Inervācija: lielakaula nervs (nervus tibialis); asinsapgāde: liela lielakaula artērija.

Galvenā darbība ir lielā pirksta saliekšana gan gala locītavā, gan pamatlocītavā. Tā kā cīpsla pirms tam iet aiz potītes ass un pa pēdas iekšējo malu, muskulis vienlaikus palīdz pēdai atliekties lejup un pagriezt zoli uz iekšu.

Gaitas ciklā tas ieslēdzas vēlīnā balsta fāzē. Kad papēdis jau ir pacēlies un ķermeņa svars atrodas virs pirkstu pamatnēm, šis muskulis notur lielo pirkstu piespiestu pie zemes un ļauj potītei pilnībā izstiepties. Ja tas nestrādātu, pirksts atspēriena brīdī vienkārši paceltos uz augšu, un atgrūdiens būtu vājš.

Papildus tam cīpsla darbojas kā dinamisks pēdas iekšējās gareniskās velves atbalsts. Tā iet gar velves apakšu un saspringstot to paceļ. Šī loma ir viens no iemesliem, kāpēc pēdas velves treniņos tik daudz uzmanības velta tieši lielā pirksta piespiešanai pie zemes.

1. Papēdis atraujas no zemes, slodze pāriet uz pirkstu pamatnēm.
2. Muskulis saraujas un notur lielo pirkstu piespiestu pie pamatnes.
3. Cīpslas spriegums paceļ iekšējo gareniskās velves loku.
4. Potīte pilnībā izstiepjas, un ķermenis tiek atgrūsts uz priekšu.
5. Pārnešanas fāzē muskulis atslābst, un pirksts atgriežas neitrālā stāvoklī.

Trīs dziļā nodalījuma muskuļi darbojas kopā, bet katram ir savs sākums, sava cīpslas gaita aiz iekšējās potītes un sava galvenā funkcija. Kārtība aiz potītes no priekšas uz aizmuguri ir noturīga, un tieši tā palīdz izmeklēšanā noteikt, kura cīpsla sāp.

Muskulis attīstās no apakšstilba aizmugurējās miotomu grupas, un tā inervācija no lielakaula nerva saglabā šo izcelsmi visu mūžu. Bērnam pēdas velve sākotnēji ir plakana, jo to lielā mērā aizpilda taukaudi, un dinamiskais velves atbalsts izveidojas tikai līdz ar staigāšanas iemaņu nobriešanu.

Pieaugušā vecumā muskulis reti zaudē spēku pats no sevis. Daudz biežāk mainās cīpslas kvalitāte: tajā uzkrājas deģeneratīvas izmaiņas, tā kļūst bieza un mazāk elastīga. Gados vecākiem cilvēkiem tas apvienojas ar lielā pirksta pamatlocītavas artrozi, tā sauktā hallux rigidus, kad cīpslai jāstrādā pret stīvu locītavu.

Atsevišķa situācija ir pēc apakšstilba kaulu lūzumiem vai smagām traumām. Ja muskuļu vēders sadzīst ar rētaudu un saīsinās, veidojas stāvoklis, kurā lielais pirksts nespēj izstiepties, kamēr potīte tiek atliekta uz augšu. Šo saistību atpazīst pēc tā, ka pirksta stāvoklis mainās atkarībā no potītes pozīcijas.

Biežākā problēma ir cīpslas apvalka iekaisums tur, kur cīpsla iet cauri šaurajai rievai aiz velmes kaula. Sāpes jūt aiz un nedaudz zem iekšējās potītes, tās pastiprinās, stāvot uz pirkstgaliem, ejot pa kāpnēm vai atspiežoties. Dejotājiem šo stāvokli sauc par dejotāju tendinītu, jo pozīcijas ar maksimāli izstieptu pēdu to izraisa visbiežāk.

Ja cīpsla vietā kļūst sabiezēta, tā var sprūst: pirksts saliecas, bet izstiepjas ar klikšķi vai ar roku palīdzību. Otrs bieži saistītais stāvoklis ir potītes aizmugurējā iespiešanās sindroms, kad papildu kauliņš aiz velmes kaula (os trigonum) tiek saspiests starp apakšstilbu un papēdi pēdas galējā izstiepumā.

Ar šādām sūdzībām sākumā vēršas pie ģimenes ārsta, taču padziļinātu novērtējumu veic traumatologs ortopēds, bieži kopā ar fizioterapeitu un sporta medicīnas ārstu. Nekavējoties jāvēršas pie ārsta, ja pēc asas traumas lielais pirksts vairs nesaliecas, ja pēda kļuvusi nejutīga vai bāla, kā arī ja sāpes apakšstilba dziļumā strauji pieaug kopā ar pietūkumu, jo tas var liecināt par nodalījuma spiediena sindromu.

• Cīpslas apvalka iekaisums aiz iekšējās potītes: sāpes, stāvot uz pirkstgaliem.
• Sprūdošs lielais pirksts: klikšķis vai iesprūšana, pirkstu iztaisnojot.
• Potītes aizmugurējā iespiešanās: sāpes, pēdu maksimāli izstiepjot.
• Cīpslas daļējs plīsums: spēka zudums atspērienā, nespēja saliekt gala locītavu.
• Saīsināšanās pēc traumas: pirksta stāvoklis mainās līdz ar potītes kustību.

Izmeklēšana sākas ar vienkāršiem funkcionāliem testiem. Ārsts lūdz saliekt lielo pirkstu pret pretestību, atsevišķi pārbaudot gala locītavu, jo tieši to kustina garais saliecējs, nevis īsais. Pacelšanās uz pirkstgaliem uz vienas kājas parāda, vai atspēriens ir pilnvērtīgs. Sāpju punkta taustīšana aiz iekšējās potītes precizē vietu.

Pirmais attēldiagnostikas izmeklējums parasti ir ultrasonogrāfija. Tā ir pieejama, lēta un, kas svarīgi, ļauj skatīties cīpslu kustībā: sonogrāfists var redzēt šķidrumu cīpslas apvalkā un pamanīt sprūdošanu reālā laikā. Magnētisko rezonansi izmanto, kad ir aizdomas par plīsumu, par kaula kairinājumu vai kad simptomi nepāriet.

Rentgenogrammu izmanto, lai atklātu papildu kauliņu aiz velmes kaula, lielā pirksta pamatlocītavas artrozi vai vecu lūzumu. Šaubu gadījumā vietējs pretiekaisuma līdzekļa vai anestētiķa ievadījums precīzi cīpslas apvalkā vienlaikus pilda diagnostisku lomu: ja sāpes uz laiku pilnībā pāriet, avots ir apstiprināts.

Sāpes pēdas iekšējā malā un aiz potītes rada vairākas struktūras, kas atrodas dažu milimetru attālumā viena no otras. Atšķirt tās var pēc sāpju precīzas vietas un pēc tā, kura kustība tās izraisa.

• Aizmugurējā lielakaula muskuļa cīpslas iekaisums: sāpes vairāk uz priekšu no potītes, velve nolaižas.
• Ahileja cīpslas problēmas: sāpes stingri pa vidu aizmugurē, nevis pie iekšējās potītes.
• Plantārais fascīts: sāpes papēža apakšā, stiprākās pirmajos soļos no rīta.
• Lielakaula kanāla sindroms: dedzināšana un nejutīgums zolē, nevis tikai sāpes kustinot.
• Sezamoidīts: sāpes tieši zem lielā pirksta pamatlocītavas, nevis aiz potītes.

Tieši tāpēc, ka cīpsla iet trīs šauros kanālos un krusto citu cīpslu, tās problēma bieži izpaužas vietā, kas atrodas tālu no sāpju avota. Kairinājums aiz velmes kaula var dot sajūtu, ka sāp lielais pirksts vai pēdas velve, kaut pati locītava ir pilnīgi vesela. Izmeklējot tikai to vietu, kur pacients rāda ar pirkstu, cēloni var nemaz neatrast.

Otrs praktiskais apsvērums attiecas uz apaviem. Zole, kas ir pārāk lokana tieši zem pirkstu pamatnēm, prasa no šī muskuļa lielāku darbu katrā solī, jo cīpslai jāaiztur pirksts pret zemi. Stingrāka priekšpēdas zole šo slodzi samazina, un tāpēc to bieži iesaka gan dejotājiem, gan cilvēkiem ar lielā pirksta pamatlocītavas stīvumu.

Trešais: muskuļa cīpsla pārnešanas operācijā spēj pārņemt Ahileja cīpslas uzdevumu daļēji tāpēc, ka to inervē tas pats nervs un tā saraujas tajā pašā gaitas cikla fāzē. Pēc šādas operācijas lielā pirksta gala locītavas saliekšana parasti vājinās, bet staigāšana no tā būtiski necieš, jo īsais lielā pirksta saliecējs daļu darba pārņem.