Mūzikas kā diskursa lomas jēdziens sākotnēji radās no atziņas, ka mūzika stimulē auss orgānus, un šajā ziņā atbilst diskursa vai valodas definīcijai, jo tā nodod informāciju zinošam klausītājam. Mūzikas spēja uzlabot emocionālos stāvokļus, piemēram, rāmumu, nožēlu vai pārpilnību, ir likusi dažiem pētniekiem muzikālo diskursu nosaukt par “emociju mūziku”. Lielākā daļa ekspertu uzskata, ka mūzika kā diskurss ir ļoti subjektīvs, un tās interpretāciju var mainīt kultūra, kvalitāte un personīgais emocionālais sastāvs. Piemēram, ja kādai klasei skolēni klausās Bēthovena Septīto simfoniju, kādam tā var šķist melanholiska, kāds var aizkustināt līdz prieka asarām, bet kāds cits var būt labestīgs. Faktiski pētījumi liecina, ka dažiem cilvēkiem ir ievērojams mūzikas klausīšanās spēju trūkums, kas, pēc visa spriežot, padara viņus kurlus pret mūziku kā diskursu, tāpat kā akls cilvēks pret rakstīto vārdu.
Vēl viens veids, kā izpētīt mūzikas kā diskursa lomu, ir salīdzināt to ar fizisko rakstu valodu, īpaši sintaksi. Mūzikas visredzamākā saistība ar valodu izriet no nozīmīgu skaņu sistēmiskas sasaistes, līdzīgi kā fonēmas kultūrās visā pasaulē. Konkrēti toņi ir raksturīgi gandrīz visai iedibinātajai kultūrai, kas liecina, ka tonalitāte ir primitīva saikne ar mūziku kā universālu fenomenu, kas izmanto daudzas no tām pašām mākslinieciskajām skaņām un cilvēka pirmatnējām skaņām. Tradicionālā mūzikas teorija tiek mācīta arī retorikā, kas neapšaubāmi sasaucas ar valodas struktūru. Tas izmanto tādus terminus kā segments, frāze un teikums, aprakstot rakstīšanu un mācīšanos atskaņot mūziku. Mūzikas notācijas tiek rakstītas un, savukārt, lasītas aptuveni tādā pašā veidā, kā eseja tiktu nodota arī uz papīra.
Daži muzikologi, piemēram, Deryck Cooke Anglijā, ierosina, ka papildus tam, ka tonālā mūzika ir līdzeklis, ar kuru var izjust un izpaust emocionālās atšķirības, tā ir stingri kodēta valodas un komunikācijas sistēma. Viņš uzsver, ka mūzikas pieredze nav tik subjektīva, kā uzskata vairums pētnieku. Kuks un citi pētnieki, kuri atbalsta mūziku kā diskursu, kas var būt atsevišķs kā pilnīga komunikācijas sistēma, apgalvo, ka katrs grāds noteiktā skalā apzīmē noteiktu emociju nokrāsu un izraisa precīzu reakciju no cilvēkiem no kontrastējošām kultūrām. Piemēram, šajā ierosinātajā mūzikas lomā pētnieki apstiprina, ka var pierādīt, ka toņa paaugstināšanās nelielā mērogā izraisa satrauktu un agresīvu personisku apstiprinājumu. Vēl viens jēdziens, kas ir muzikoloģijas priekšplānā, ir mūzikas diskursa definīcija kā valoda, kurai nav zināmu vārdu; kolektīvās dzejas veids, kas radies no cilvēces spējas izjust dziļas emocijas.
Studentu mūziķu apmācībai un mentoringam ir cieša saikne ar mūzikas kā diskursa lomu. Daži profesori apgalvo, ka mūzikas valodas kā mākslas veida funkcija ir pastāstīt vai atgādināt par pagātnes pieredzi vai, iespējams, iedvesmot radošiem centieniem nākotnē. Šajā ziņā muzikālo diskursu var uzskatīt ne tikai par mūziku vai valodu, bet gan par savu radītu vienību, kas spēj nodot klausītājam un izpildītājam unikālu, netiešu nozīmi.