Diskurss ir vairāk nekā gadījuma saruna vai verbāla domu apmaiņa; tas atspoguļo paplašinātu un formālu domu izpausmi par konkrētu tēmu. Daudzās mūsdienu pieejas diskursu izpētei visbiežāk ir balstītas uz humanitārajām zinātnēm, jo īpaši valodniecībā, komunikācijas studijās, literatūrā un filozofijā, kā arī uz cilvēci balstītās zinātnes disciplīnās, piemēram, antropoloģijā, socioloģijā un neirozinātnēs. Katrai disciplīnai ir sava diskursa definīcija un interpretācija tās priekšmeta kontekstā. Daudzām disciplīnām, piemēram, valodniecībai, ir vairākas un bieži vien pretrunīgas teorijas. Tāpēc visefektīvākās pieejas diskursu pētīšanai ir noteiktas disciplīnas kontekstā.
17. gadsimta renesanses Eiropā diskurss tika uzskatīts par mācītu diskusiju — gan rakstisku, gan runātu — par svarīgu tēmu, īpaši tādu, kam bija politiskas, reliģiskas, literāras vai filozofiskas sekas. Dažādās diskursa pieejās uzsvars tajā laikā tika likts uz aktuālo saturu. Faktiski termins “diskurss” būtībā bija sinonīms vārdam “disertācija” vai “traktāts”. Lai pētītu diskursu, tika pārbaudīti runā vai traktātā izklāstītie argumenti un idejas. Šī pieeja diskursa izpētei nebūt nav arhaiska, tā ir dzīva un labi sastopama daudzās disciplīnās, īpaši literatūrā, filozofijā un politiskajās studijās.
Agrīnie valodnieki pasludināja diskursu vienkārši par valodas daļu, kas ir garāka par teikumu, taču daudzi mūsdienu valodnieki izmanto diskursa analīzi, lai sistemātiski pētītu diskursa formas un funkcijas. Diskursa analītiķis uzskata, ka šajos valodas posmos ir identificējamas regulējošas likumsakarības vai modeļi, kas ir tikpat atšķirīgi kā pirkstu nospiedumi. Diskursu analīzes pieejas var ietvert dažādas lingvistiskas uzvedības, piemēram, teikuma struktūru, vārdu izvēli un izrunas modeļus vai tādas lietas kā runas tikšanās un semantiskās saites stratēģijas. Arī valodniecība ir kļuvusi par plašāku un daudzveidīgāku disciplīnu; interakcionālā sociolingvistika, kas, cita starpā, cenšas izprast multikulturālo kontekstualizāciju, ir tikai viena no nozarēm, kas pēta diskursa pieejas.
Sociālo zinātņu jomā diskurss parasti tiek uzskatīts par sociālo praksi, kas atšķiras pēc tās nodoma. Turklāt diskurss nav tikai kaut kas runāts vai rakstīts, tas arī paredz gan runātāju, gan klausītāju, kas savā ziņā ir objekti. Šajā ziņā diskursam ne tikai ir objekts, bet arī tas ir vērsts uz citu objektu vai pret to. Diskursa forma var būt gandrīz jebkas runāts vai rakstīts, ieskaitot dzeju un prozu. Diskurss var ietvert politisku runu, dzejoli, eseju vai pat kapu slavinājumu.
Viena no dominējošajām diskursa analīzes pieejām, kas izstrādāta 1960. gados, ir runas aktu teorija. Runas akta teorijas pamatā ir apgalvojums, ka tad, kad rakstnieks vai runātājs iesaistās diskursā, viņš vai viņa dara kaut ko ne tikai, izmantojot vārdus, lai izteiktu nozīmi. Šī “kaut ko darīt” nav tik vienkāršota kā pildspalvas pielikšana pie papīra vai vokalizāciju un žestu veikšana.
Runas akta teorija attiecas uz darbības-reakcijas dinamikas izveidi starp runātāju/rakstītāju un klausītāju/lasītāju. Piemēram, tiek pieņemts, ka efektīvam runātajam diskursam ir izmērāms spēks, kas attiecīgi ietekmēs klausītāju. Runas akta teorijā teikumi dara vairāk nekā pasaka lietas — viņi dara lietas.