Personifikācija dzejā ir cilvēka īpašību vai īpašību piešķiršana objektam vai idejai, kas nav cilvēks. Dzejas forma parasti ietver figurālas valodas izmantošanu, tas ir, vārdus un frāzes, kuru nozīme atšķiras no standarta definīcijas, lai izteiktu ideju vai emocijas. Personifikācijas izmantošana dzejoļos palīdz lasītājam izveidot saikni starp tālu objektu vai ideju un izjust empātiju vai līdzjūtību pret šo ideju vai objektu. Dzejnieki bieži izmanto personifikāciju, lai palīdzētu lasītājam saistīt ar piedāvāto jēdzienu un sniegtu pilnīgāku izpratni par grūti saprotamu jēdzienu.
Personifikācijas piemērs var ietvert cilvēka īpašību piešķiršanu kokam, kas ir nedzīvs. Šī personifikācija dzejā var skanēt šādi:
“Dzīvības koks var uzsmaidīt mums visiem.”
Šī rindiņa ir rakstīta jambiskā pentametrā, kas ir dzejā ļoti bieži izmantots liriskā mērītāja veids. Lielākā daļa dzejas patiesībā ir rakstītas kaut kādā veidā un bieži vien ar atskaņu, lai gan daži dzejoļi nav ierobežoti ar šiem paņēmieniem. Iepriekš minētajā piemērā personifikācija dzejā tiek izmantota, piešķirot kokam cilvēka īpašību: koks smaida. Patiesībā koks, protams, nevar smaidīt, jo tam nav lūpu vai mutes, taču šajā gadījumā koks var smaidīt pārnestā nozīmē: saskaņā ar šo līniju tas var radīt laimi vai vismaz dzīvību visās lietās. .
Personifikāciju dzejā var attiecināt arī uz ēteriskākiem vai nemateriālākiem jēdzieniem. Piemērs varētu būt šāds:
“Manas bailes sniedzās un skāra manu sirdi.”
Šai dzejas rindai atkal ir noteikts mērs, un tajā ir ietverts personifikācijas piemērs: netveramais baiļu jēdziens ir stiepšanās un pieskaršanās, ko tā nevar izdarīt, jo tai nav fiziskas formas. Bailēm tiek piešķirtas cilvēciskas iezīmes un īpašības, lai panāktu noteiktu emocionālu saikni ar lasītāju, nevis lai virzītu uz priekšu patiesu sižetu ar reāliem varoņiem un darbībām.
Dažreiz dzejnieks izmanto personifikāciju, lai stāstītājs vai runātājs varētu tieši vērsties pie nedzīva objekta vai jēdziena un saņemt atbildi. Dzejnieks var, piemēram, tieši uzrunāt debesis augšā, un dzejolī debesis var atbildēt ar plaukstošu balsi. Tas, protams, nav iespējams, jo debesīm, kas atrodas augšā, vispār nav balss, taču dzejolī dzejniekam tagad ir atļauts pievērsties debesu, Dieva vai augstāka spēka jēdzienam.