Kāda ir saikne starp fenomenoloģiju un eksistenciālismu?

Lielāko daļu laika eksistenciālisms koncentrējas uz cilvēku esamību, nevis viņu būtībām. Šī filozofija nekoncentrējas uz dvēseli vai nemateriāliem faktoriem, piemēram, Dievu un garīgo dzīvi. Šie faktori dažkārt tiek ņemti vērā, taču tikai kā daļa no cilvēka personīgās filozofijas, nevis kā vispārpieņemta patiesība. Eksistenciālismā nekas nav objektīvs; visa pieredze ir subjektīva, un katrs cilvēks savai dzīvei piešķir citu nozīmi. Eksistenciālisms nosaka, ka cilvēkiem ir jāpiešķir savai dzīvei jēga, lai palīdzētu viņiem pacelties pāri pasaules nelabvēlīgajām īpašībām.

Fenomenoloģijas pētījumos tiek aplūkota arī eksistence, taču tā vairāk koncentrējas uz to, kā dažādas pieredzes veido viedokli par pasauli kopumā. Filozofi, kas piedēvē šai domāšanas skolai, parasti skatās uz parādībām vai lietām, kā tās parādās katrā individuālajā cilvēka pieredzē. Citiem vārdiem sakot, kaut kas, kas vienam cilvēkam šķiet fenomens vai dīvains notikums, citam var būt pilnīgi normāls. Piemēram, ēnu fotoattēlā viens cilvēks var uztvert kā spoku vai pārdabisku figūru, savukārt cita persona šo pašu parādību piedzīvo kā pāreksponētu filmu.

Kur fenomenoloģija un eksistenciālisms pārklājas, ir pieredze. Cilvēki izmanto piedzīvotās parādības, lai piešķirtu savai dzīvei jēgu, kas mudina viņus turpināt darboties un virzīties uz priekšu. Katrs cilvēks piedzīvo parādības atšķirīgi, kas nozīmē, ka katrs cilvēka eksistences gadījums ir atšķirīgs. Tas nodrošina pasauli ar daudz dažādu cilvēku. Šī daudzveidība ir nepieciešama, lai saglabātu dzīvu gan fenomenoloģiju, gan eksistenciālismu. Ja cilvēki visi pieredzētu un uztvertu lietas vienādi, neviena no šīm filozofijām nepastāvētu.

Gan fenomenoloģijas, gan eksistenciālisma dzinējspēks ir piepildījums. Cilvēki piedzīvo lietas tā, kā viņi to dara, jo viņiem ir jāsajūt mērķtiecība. Šīs divas filozofijas saskaras, jo šis piepildījums ir atkarīgs no jēgas piešķiršanas cilvēka dzīvei un pēc tam šīs jēgas piedzīvošanas.