Filozofijas vēsture ir lielu domātāju laika grafiks un viņu sniegtās idejas par pasaules būtību, domāšanu, ētiku un eksistenci. Filozofija savā definīcijā ir plaša, un tāpēc ir grūti noteikt konkrētu filozofijas sākumu. Iespējams, ka pirmais Homo sapiens, kurš domāja, kāpēc viņš vai viņa ir dzīvs, varētu tikt klasificēts kā pirmais filozofs. Pirmie reģistrētie filozofi bija milēzieši un pirmssokrāti, kas bija aptuveni septītajā gadsimtā pirms mūsu ēras, un austrumu filozofi sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras Filozofija pēc tam virzījās cauri reliģiskiem periodiem, tādu domātāju kā Koperniks zinātniskajai revolūcijai un pēc tam mūsdienu laikmetā. reizes ar Dekartu, Hjūmu, Sartru un Milu.
Septītais gadsimts pirms mūsu ēras ir pierakstītās filozofijas vēstures sākums. Tādi domātāji kā Heraklīts prātoja, no kā ir izveidots Visums, un sāka veidot zinātnisko metodi. Agrīnie austrumu filozofi, piemēram, Lao-Tse, sāka debatēt par ētiku sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras Pirmssokrātiskie filozofi, piemēram, Pitagors un Eiklīds, sāka attīstīt loģiku un matemātiku no septītā līdz piektajam gadsimtā pirms mūsu ēras Daudzi cilvēki uzskata, ka filozofija patiešām sākās ar Sokrāta darbu. , Aristotelis un Platons, kuri sāka formalizēt zināšanu meklējumus piektajā un ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras.
Kristīgās doktrīnas dominēja filozofijas vēsturē Eiropā no mūsu ēras pirmā gadsimta līdz aptuveni 15. gadsimtam. Filozofi, piemēram, Akvīnas, Okhems un Dante, pievērsās reliģiskiem jautājumiem par ticību un Dieva dabu. Šajā periodā bija vērojama turpmāka virzība uz racionālismu, bet parasti tas tika nodots Dievam kā visu zināšanu radītājam. Daudzas šī laika filozofijas koncentrējas uz Dieva esamības pierādīšanu un to, ka dvēselei ir nepieciešama ticība, nevis saprāts.
15. gadsimtā sākās modernā zinātne un jauna nodaļa filozofijas vēsturē. Koperniks teica, ka Zeme ceļo ap sauli, nevis otrādi, un Galilejs veicināja zinātniskus eksperimentus un domāšanu. Frensiss Bēkons šajā periodā veidoja empīrismu, kas ir pārliecība, ka zināšanas var iegūt tikai eksperimentējot un novērojot. Šajā periodā darbojās arī slavenais amorāls politiskais filozofs Makjavelli.
Filozofijas vēstures “modernais” periods iestājās no 17. līdz 19. gadsimtam. No šī laika nāca tādi domātāji kā Dekarts, Spinoza, Hjūms un Kants. Dekarts slaveni argumentēja: “Es domāju, tātad es esmu”, jo vienīgais veids, kā uzzināt, ka viņš vispār pastāv. Filozofi, piemēram, Dekarts un Spinoza, veicināja racionalitātes virzību, taču joprojām ticēja saprātīgam Dievam. Hjūms uzskatīja, ka skepse ir drošākais veids, kā pievērsties jebkuriem zināšanu jautājumiem.
Viena no jaunākajām kustībām filozofijas vēsturē ir nihilisms un eksistenciālisms. Šīs domas skolas aizstāvēja tādi domātāji kā Kērkegārds, Nīče un Sartrs. Nīče ir viens no slavenākajiem nihilisma eksponentiem, kas ir pasaules nozīmes vai mērķa noraidīšana un ideja par labo un nepareizo. Eksistenciālisms pēta eksistenci un secina, ka dzīvei nav būtiskas vērtības vai jēgas. Kērkegors nodibināja eksistenciālisma domas skolu, un tādi domātāji kā Sartrs un Kamī to paplašināja, vienlaikus likvidējot Kīrkegāra reliģiskos elementus.