Māsu teorija sastāv no secinājumu kopuma par reāliem notikumiem un apstākļiem, ko var pielietot reālās pasaules māsu situācijās. Tāpat kā citas teorijas, tā bieži ir balstīta uz novērojumiem un rakstīta, lai tā būtu iekšēji konsekventa un loģiska. Savukārt māsu prakse attiecas uz reālo darbu, ko veic medmāsas. Māsu teorijas un māsu prakses attiecības var raksturot kā funkcionējošas divos veidos. Pirmkārt, teorija bieži balstās uz novērojumiem, kas ņemti no prakses. Otrkārt, praksē pieņemtos lēmumus bieži nosaka, balstoties uz māsu teorijām.
Eksperti māsu jomā uzskata, ka teorijām ir četras galvenās funkcijas. Tie apraksta lauka komponentus un arī izskaidro attiecības starp šiem dažādajiem komponentiem. Teorijas arī paredz, kas notiks noteiktos apstākļos, un sniedz norādījumus par recepti./p>
Dažos gadījumos saistība starp māsu teoriju un māsu praksi ir tāda, ka teorija tiek izmantota kā līdzeklis praksē. Piemēram, ja pacients ar noteiktu stāvokli vai slimību tiek nodots medmāsas uzraudzībā, medmāsa var izskatīt māsu teoriju, lai noskaidrotu, kuras zāles aprakstīt, kādas reakcijas sagaidāmas un pat kā runāt ar pacientu. Medmāsa var ticēt, ka māsu teorija ir precīza, jo tā, iespējams, ir balstīta uz gadiem ilgušu novērojumu.
Attiecības starp māsu teoriju un māsu praksi var darboties arī otrādi. Tā kā medmāsas strādā ar dažāda veida pacientiem, kuri var saskarties ar jauniem stāvokļiem vai izrādīt nepazīstamu uzvedību, var izveidot jaunu māsu teoriju, un esošā māsu teorija var mainīties. Daudzi eksperti uzskata, ka teorija var būt veiksmīga tikai tad, ja tā precīzi un konsekventi apraksta reālās dzīves situācijas.
Māsu teorija bieži tiek izmantota arī, lai izskaidrotu māsu praksi. Šajā ziņā saistība starp māsu teoriju un māsu praksi ir visredzamākā māsu izglītības kontekstā. Studenti, kuri apgūst māsu procedūras, apspriežas ar teoriju, lai labāk izprastu, kāpēc tiek veiktas noteiktas prakses.
Māsu prakses sistematizācija ir vēl viena būtiska teorijas un prakses attiecību sastāvdaļa. Kad pētījumi nosaka optimālos aprūpes protokolus konkrētam stāvoklim, ir svarīgi, lai medmāsas sniegtu tādu pašu aprūpi, strādājot ar visiem pacientiem, kuri cieš no šī stāvokļa. Teorija var kalpot kā ceļvedis medmāsām, lai viņas varētu zināt, kuri ārstēšanas veidi jau ir nodrošināti un kādi pasākumi jāveic tālāk.
Teorija var arī palīdzēt prognozēt pacientu uzvedību un reakcijas. Māsu praksē profesionālis var paredzēt, kā pacienti no dažādām vecuma grupām un ar dažādiem stāvokļiem varētu uzvesties saskaņā ar iedibinātajām māsu teorijām. Šī teorijas funkcija var arī ļaut medmāsām noteikt, kādi preventīvie pasākumi tām jāveic pirms pacienta ārstēšanas, lai izvairītos no negadījumiem un nepareiziem aprēķiniem.