Ir vairākas dažādas vēja ātruma mērīšanas metodes, un neviens no izmantotajiem instrumentiem nav īpaši sarežģīts. Viņi paļaujas uz matemātiskām formulām, kuru pamatā ir tas, kā vējš manipulē ar mērīšanas ierīci. Vēja ātruma mērīšanai tiek izmantoti anemometri, vēja zeķes un vizuālā novērošana.
Visbiežāk izmantotā ierīce vēja ātruma mērīšanai tiek saukta par anemometru. Šī ierīce ir veidota no mazu krūzīšu gredzena, ko vējš var stumt, liekot krūzēm kustēties pa apli. Apgriezienu ātrumu var izmantot, lai noteiktu vēja ātrumu, lai gan ir nepieciešams skaitītājs, lai iegūtu precīzu apgriezienu skaitu minūtē, kas notiek pārāk ātri, lai acs to varētu precīzi noteikt. Šos vienkāršos instrumentus bieži izmanto mājās kā vējrādītāju, kas parāda virzienu, no kura pūš vējš.
Vēl viens izplatīts rīks vēja ātruma mērīšanai ir vēja zeķes. Šīs ierīces ir izgatavotas no caurules, kas ir piestiprināta pie staba. Caurule vienā galā ir platāka nekā otrā, un vējš spiedīs cauruli apkārt tā, lai platais gals būtu vērsts pret vēja virzienu. Vēja ātruma mērījumu iespējams veikt, novērojot vēja zeķes kustību. Vēja zeķe, kas maigi plīvo, norāda, ka pūš neliels vējiņš, savukārt taisni izstiepta zeķe norāda uz stipru vēju.
Vēja ātrumu var izmērīt jūdzēs vai kilometros stundā. Tomēr ir izstrādātas citas vēja ātruma mērīšanas skalas. Piemēram, Boforta skala tika izstrādāta 1805. gadā. Tā iedala vēja ātrumu 12 dažādos līmeņos, no kuriem katrs atbilst faktiskajam vēja ātrumam.
Fujita skala ir vēja spēka mērs viesuļvētras laikā. Tornado tiek novērtēts skalā no 0 līdz 6 un pēc bojājuma veida, ko tas nodara apgabalā, kurā tas notiek. 1 uz Fujita skalas norāda uz mērenu bojājumu ēkām šajā apgabalā, savukārt viesuļvētra, kas novērtēta ar 5, var pacelt gaisā veselas mājas un nopietni sabojāt izturīgas ēkas.