Pēdējā griba un testaments, ko parasti dēvē par testamentu, ir juridisks dokuments, ko kāds izpilda un kas nosaka, kā šī persona vēlas, lai viņa vai viņas īpašumi tiktu sadalīti pēc viņa nāves. Personu, kas izveido un izpilda testamentu, sauc par “testators”. Lielākajā daļā jurisdikciju kopā ar testatoru ir nepieciešams, lai testamentu liecinātu vismaz divas personas. Prasības attiecībā uz to, kas var būt testamenta liecinieks, kā arī citas formalitātes, kas nepieciešamas, lai testamentu padarītu spēkā esošu, atšķirsies atkarībā no jurisdikcijas. Amerikas Savienotajās Valstīs likumi par to, kas var būt testamenta liecinieks, atšķiras atkarībā no valsts; tomēr vairumā gadījumu lieciniekam ir jābūt vecākam par 18 gadiem, jābūt veselam, un dažos gadījumos viņš var nebūt testamenta saņēmējs.
Prasība, ka testamentam jābūt lieciniekam, pastāv tik ilgi, kamēr pastāv testamenti. Iemesls, lai kāds būtu testamenta liecinieks, ir veids, kā apliecināt testamentu gadījumā, ja rodas jautājums par to, vai testators tiešām ir parakstījis testamentu, vai testatora prāta stāvoklis tā parakstīšanas brīdī. Digitālajā laikmetā, parādoties video testamentiem un citiem mehānismiem, kas nodrošina testamenta derīgumu, nepieciešamība pēc lieciniekiem kļūst arhaiska; tomēr lielākā daļa jurisdikciju saglabā prasību par rakstiskiem testamentiem, ja vien testaments nav hologrāfisks vai ar roku rakstīts testaments.
Amerikas Savienotajās Valstīs štatu tiesību akti nosaka, kas ir derīga testaments. Vairums štatu vismaz pieprasa, lai testatoram būtu jābūt vecākam par 18 gadiem un jābūt veselam un vismaz vienam un parasti diviem lieciniekiem. Personai, kurai ir likumīgi atļauts liecināt par testamentu, ir jābūt pilngadībai — 18 gadus vairumā štatu —, kā arī jābūt veselam prātam, lai saprastu, ko viņa ir lieciniece.
Papildus vecuma un garīgās spējas prasībām vairums jurisdikciju arī aizliedz labuma guvējiem būt testamenta lieciniekiem. Labuma guvējs ir kāds, kurš testamentā ir īpaši minēts kā novēlējuma saņēmējs. Savukārt mantinieks ir kāds, kurš mantotu saskaņā ar likumiskās mantošanas likumiem vai testamenta neesamības gadījumā. Labuma guvējs var būt arī mantinieks, bet tam tam nav jābūt.
Teorija, kas aizliedz labuma guvējiem liecināt par testamentu, ir novērst jebkādu interešu konfliktu no liecinieka puses. Ja rodas jautājums par testamenta spēkā esamību vai testatora prāta stāvokli testamenta noformēšanas brīdī, tad tiesas dod priekšroku tam, lai par testamenta parakstīšanu liecinātu neieinteresēta puse. Skaidrs, ka labuma guvējus nevar uzskatīt par neieinteresētām pusēm, tāpēc lielākajā daļā jurisdikciju viņiem nav atļauts liecināt par testamentu.