Sonetu raksturo tā atskaņu shēma, metriskā struktūra, kopīgās tēmas un specifiskās kultūras konvencijas. Šim dzejoļa veidam tradicionāli ir stingrs rindu skaits ar beigu vārdiem, kuriem jāatskaņo pēc noteiktas formulas. Šie literatūras noteikumi nosaka, vai dzejas gabals ir klasificēts kā sonets, nevis kā cita veida dzeja, piemēram, tukšs dzejolis. Sonetiem ir arī dažas variācijas atkarībā no to autoru pieredzes, taču šīm strukturālajām atšķirībām joprojām ir jāiekļaujas noteiktos parametros. Valodu zinātnieki parasti uzskata, ka šāda veida rakstīts dzejolis cēlies no itāļu dzejas formas, ko sauc par sonetu, kas tika deklamēts mūzikas pavadījumā, kas izskaidro šāda veida dzejas vienveidīgās ritmiskās īpašības.
Katra soneta rinda ir uzrakstīta ar precīzi 10 sitieniem un vārdu sakārtojumu ar mainīgiem zilbes uzsvariem. Pirmā vārda pirmā zilbe ir neuzsvērta, tai seko uzsvērta zilbe un tad vēl viena neuzsvērta zilbe. Pilnīga rinda šajā dzejas formā satur tieši piecas neuzsvērtas un piecas uzsvērtas zilbes. Šī metriskā struktūra ir pazīstama kā jambiskais pentametrs, un tās atšķirīgais ritms ir paredzēts, lai atdarinātu cilvēka sirdsdarbību. Šajā labi zināmajā formā rakstītā dzeja bieži tiek apzīmēta par Šekspīra sonetu stilu.
Sonetā ir četras pantu kopas, ko sauc par četrrindēm, kas sastāv no četrām rindiņām katrā. Pirmajām trim četrrindēm ir četras rindiņas, bet pēdējā četrrindē ir tikai divas rindiņas, kas arī kalpo kā noslēguma pants, kas apkopo visu dzejoļa tēmu. Visās četrās četrrindēs ir 14 dzejas rindas, un katras rindas beigu vārdiem ir jāatbilst noteiktam atskaņas modelim. Soneta pirmās rindiņas pēdējam vārdam ir jāatskaņo trešās rindas beigu vārds. Šī mainīgā atskaņu shēma turpinās arī pārējā dzejoļa daļā ar atšķirīgu atskaņas skaņu katram no pirmajiem trim četrrindēm.
Soneta tēmas bieži ir saistītas ar mīlestību, karu un cilvēku mirstību, lai gan tās var atšķirties atkarībā no dzejnieka vēlmēm, kā arī kultūras fona. Angļu dzejoļa kopējās tēmas bieži var atšķirties no itāļu dzejoļa motīviem, un arī katra dzejoļa atskaņu shēmas dažkārt var atšķirties atkarībā no pieņemtajām konvencijām. Viena ievērojama atšķirība ir tā, ka itāļu sonets parasti nebeidzas ar tām pašām divām nobeiguma rindām, kuras sauc arī par kupeju.