Neirotransmiteri, veselīgas nervu sistēmas pamats, ir vissvarīgākā molekula gandrīz visās dzīvajās būtnēs, sākot no cilvēkiem līdz dzīvniekiem, putniem un beidzot ar abiniekiem. Smadzenes ražo neirotransmiterus, lai palīdzētu kontrolēt praktiski visas ķermeņa sistēmas, izmantojot šīs mazās molekulas, lai pārraidītu informāciju un norādījumus no viena neirona uz otru. Efektīva nervu sistēmas kontrole nozīmē, ka smadzenēm ir nepieciešams pietiekami daudz neirotransmiteru, lai pārraidītu signālus, un šie signāli ir jāpārraida precīzi. Faktori, kas ietekmē neirotransmiteru izdalīšanos, ir daudzi, taču visizplatītākie ir ģenētika, ēšanas paradumi, ķīmisko vielu iedarbība un cilvēku gadījumā stress.
Smadzeņu šūnas, kas pazīstamas kā neironi, ar elektrisko impulsu palīdzību nogādā informāciju un norādījumus caur nervu sistēmu dažādām šūnām un ķermeņa sistēmām. Šādus impulsus sauc par darbības potenciāliem. Kad elektriskais impulss jeb darbības potenciāls nonāk līdz neirona galam, tas izraisa neirotransmiteru izdalīšanos. Šie neirotransmiteri nodod nepieciešamo informāciju nākamajam neironam caur spraugu starp neironiem, kas pazīstami kā sinapse. Ja ķermenim nav pietiekami daudz noteikta veida neirotransmitera, elektriskais impulss apstājas un informācija nevar šķērsot sinapses un tālāk uz nākamo neironu.
Neirotransmiteru izdalīšanās ir saistīta ar smalku ķīmisko vielu līdzsvaru smadzenēs. Aminoskābes ir nepieciešamas, lai smadzenes ražotu atbilstošas ķīmiskās vielas, kas veido neirotransmiterus. Jebkurš medicīnisks stāvoklis, īpaši ģenētiskas novirzes, kas ietekmē aminoskābju uzņemšanu un apstrādi, var potenciāli ietekmēt neirotransmiteru veidošanos un tādējādi ietekmēt to izdalīšanos. Zinātnieki pilnībā neizprot visus ģenētiskos faktorus, kas potenciāli varētu izraisīt neirotransmitera izdalīšanās neveiksmi. Tomēr pētījumi liecina, ka tādi stāvokļi kā uzmanības deficīta traucējumi, autisms un citi ģenētiski saistīti traucējumi parasti ir saistīti ar noteiktu neironu atbrīvoto neirotransmiteru līmeņa nelīdzsvarotību.
Diēta ir vēl viens svarīgs faktors neirotransmiteru izdalīšanā. Piemēram, olbaltumvielu trūkums uzturā izraisa aminoskābju trūkumu, kas nepieciešamas neirotransmiteru ražošanai vēlākai atbrīvošanai. Tāpat diētas ar zemu omega-3 un citu taukskābju saturu ietekmē neirotransmisiju. Taukskābes ir primārais elements membrānām, kas ieskauj neironus. Vājas vai pārāk biezas membrānas ietekmē to, vai neironi spēj atbrīvot neirotransmiterus, kas var šķērsot šūnu sienas un pārvietoties pa sinapsēm.
Sintētiskās ķīmiskās vielas arī tīši vai netīši ietekmē neirotransmiteru izdalīšanos. Ārstējot tādus apstākļus kā depresija, trauksme un garastāvokļa traucējumi, ārsti lieto zāles, par kurām zināms, ka tās ietekmē neirotransmiteru izdalīšanos. Daudzus no šiem stāvokļiem izraisa pārmērīgs fiziskais vai emocionālais stress, izraisot patoloģisku neirotransmitera izdalīšanos, kam nepieciešama medicīniska iejaukšanās. Citu sintezētu ķīmisko vielu iedarbībai, kas pazīstama kā neirotoksīni, ir līdzīga ietekme uz neirotransmisiju, lai gan parasti ar negatīviem rezultātiem. Rūpnieciskā vide un ķīmiskie ieroči ir visizplatītākais bīstamo neirotoksīnu avots, kas kaitīgi ietekmē neirotransmiteru izdalīšanos.