Kādi ir dažādi akvakultūras produktu veidi?
Īsā atbilde
Akvakultūras produkti iedalās četrās lielās grupās: zivīs, gliemjos un vēžveidīgajos, ūdensaugos un aļģēs, kā arī nepārtikas produktos, piemēram, mazuļos zivju krājumu papildināšanai. Latvijā saimniecības galvenokārt audzē saldūdens zivis, un nozari pārrauga Zemkopības ministrija.
Visplašākā grupa ir zivis. Pasaulē dominē karpu dzimtas sugas, lasis, forele, tilapija un sams, bet Latvijas dīķsaimniecībās tradicionāli audzē karpas, līdakas, zandartus, karūsas un līņus, savukārt aukstā ūdens saimniecībās un slēgtās aprites sistēmās audzē foreles un stores. Atsevišķi izdalāma ir store, no kuras iegūst ne tikai gaļu, bet arī ikrus.
Otrā grupa ir gliemji un vēžveidīgie. Pasaules tirgū tā ir ļoti nozīmīga: audzē mīdijas, austeres, ķemmīšgliemenes, garneles un krabjus. Baltijas jūras zemā sāļuma dēļ šī nozare mūsu reģionā ir neliela, taču vēžu audzēšana saldūdenī Latvijā pastāv, un pēdējos gados interese par to ir augusi.
Trešā grupa ir ūdensaugi un aļģes. Tās izmanto pārtikā, kosmētikā, uztura bagātinātājos, dzīvnieku barībā un kā izejvielu biezinātājiem pārtikas rūpniecībā. Eiropā šis virziens attīstās salīdzinoši nesen, un to bieži apvieno ar citu sugu audzēšanu vienā sistēmā, jo aļģes uzņem barības vielas no ūdens un uzlabo tā kvalitāti.
Ceturtā grupa aptver produktus, kas nenonāk tieši uz galda. Tajā ietilpst zivju mazuļi un ikri, ko izmanto publisko ūdeņu krājumu papildināšanai un citu saimniecību apgādei, dekoratīvās zivis un augi akvārijiem, kā arī izejvielas rūpniecībai. Latvijā zivju resursu atjaunošanai regulāri tiek ielaisti lašu, taimiņu, zandartu un citu sugu mazuļi.
Grupas atšķiras ne tikai bioloģiski, bet arī ar to, cik sarežģīta ir saimniecība. Dīķsaimniecība prasa zemi, ūdens tiesības un pacietību, jo audzēšanas cikls ir vairākus gadus garš, bet ikdienas darbs ir sezonāls. Slēgtās aprites sistēma ir rūpnieciska ražošana ar sūkņiem, filtriem un skābekļa kontroli, kurā elektroenerģijas izmaksas un tehniska kļūme ir lielākie riski, taču raža ir prognozējama visu gadu. Tāpēc izvēle starp tām ir vispirms uzņēmējdarbības, nevis gaumes jautājums, un pirms ieguldījumiem ir vērts aprunāties ar nozares konsultantu un jau strādājošu saimniecību.
Pircējam no šī iedalījuma ir viens praktisks secinājums: audzēta un savvaļā nozvejota zivs nav ne labāka, ne sliktāka pēc definīcijas, bet tās ir dažādas preces ar dažādu marķējumu un dažādu cenas veidošanos. Audzētai zivij ir prognozējamāks izmērs, pieejamība visu gadu un izsekojama saimniecība; savvaļas zivij mainās gan pieejamība, gan tauku saturs atkarībā no sezonas. Tieši tāpēc, salīdzinot cenas veikalā, jāsalīdzina vienas kategorijas produkti.
Audzēšanas sistēmu veidi
Tradicionālā dīķsaimniecība izmanto seklus zemes dīķus un ir cieši atkarīga no laikapstākļiem un dabiskās barības bāzes. Caurteces sistēmas ar pastāvīgu ūdens plūsmu ir piemērotas lašveidīgajām zivīm, bet slēgtās aprites sistēmas ļauj ūdeni attīrīt un izmantot atkārtoti, kontrolējot temperatūru visu gadu.
Atsevišķs virziens ir integrētā jeb daudzsugu audzēšana, kurā vienā sistēmā apvieno sugas ar atšķirīgu barošanās veidu, un akvaponika, kurā zivju audzēšanu apvieno ar augu audzēšanu. Šo pieeju mērķis ir samazināt barības vielu noplūdi vidē.
Regulējums un atbalsts
Akvakultūras uzņēmumiem Latvijā jābūt reģistrētiem un jāievēro dzīvnieku veselības, pārtikas nekaitīguma un vides prasības; uzraudzību veic Pārtikas un veterinārais dienests. Atkarībā no ūdens ņemšanas un novadīšanas var būt nepieciešama atļauja vides jomā, ko izsniedz Valsts vides dienests.
Nozares atbalstu no Eiropas Savienības fondiem administrē Lauku atbalsta dienests, un atbalsta nosacījumi mainās līdz ar plānošanas periodiem. Pirms projekta gatavošanas tie jāpārbauda dienesta tīmekļvietnē, jo tieši attiecināmo izmaksu saraksts nosaka, ko ir jēga plānot.
Ko pircējam nozīmē marķējums
Uz zivju produkta etiķetes jābūt norādītai sugai, ražošanas metodei un izcelsmei, tāpēc audzētu zivi no savvaļā nozvejotas var atšķirt jau veikalā. Norāde par nozvejas apgabalu attiecas uz savvaļas zivīm, bet audzētiem produktiem norāda valsti, kurā notikusi audzēšana.
Bioloģiskajai akvakultūrai ir atsevišķas prasības un marķējums, un tas nav tas pats, kas vispārīgi apgalvojumi par dabiskumu. Ja etiķetē nav norādīta ražošanas metode, to ir tiesības jautāt tirgotājam; par maldinošu marķējumu var ziņot Pārtikas un veterinārajam dienestam.
Avoti
Saistītie jautājumi
- Kādi ir dažādi akvakultūras apmācības veidi?Akvakultūra jeb kontrolēta ūdens sugu audzēšana cilvēku vajadzībām ir strauji augoša joma ar daudzām iespējām topošajie…
- Kas ir akvakultūras inženierija?Akvakultūras inženierija ir iekārtu, aprīkojuma, procesu un sistēmu projektēšana, kas nepieciešamas, lai audzētu un nov…
- Kādi ir dažādi saldūdens akvakultūras veidi?Saldūdens akvakultūra attiecas uz saldūdens augu un dzīvnieku audzēšanu. Daudzu veidu zivis, bezmugurkaulnieki un augi …
- Kā es varu sākt akvakultūras biznesu?Akvakultūras nozare nodrošina ilgtspējīgu jūras produktu piedāvājumu arvien pieaugošajam pieprasījumam. Tas var būt ien…
- Kā ārpakalpojumi ietekmē Latvijas ekonomiku?Latvija ārpakalpojumos ir vienlaikus abās pusēs: te darbojas ārvalstu uzņēmumu pakalpojumu centri, kas apkalpo citas va…
- Kā atrisināt izplatītas piegādes ķēdes problēmas?Piegādes ķēde attiecas uz darbību, kurā materiāls tiek pārvietots no neapstrādāta stāvokļa līdz gala patērētājam. Visbi…
- Kā atvērt amatnieku maizes ceptuvi?Ja vēlaties izveidot amatnieku maizes ceptuvi, kurā tiek gatavota un pārdota ar rokām gatavota, visa dabīgā maize, visp…
- Kā atvērt cupcake biznesu?Kūciņu biznesa atvēršana var būt jautrs un ienesīgs pasākums. Ir svarīgi nekoncentrēties tikai uz produktu, bet gan vel…
- Kā atvērt kosmētikas veikalu?Ja plānojat atvērt kosmētikas veikalu, jums var palīdzēt vairākas darbības. Biznesa plāna sastādīšana, iespējamo licenč…