Ekonomisti mēra apgabala vai nācijas ekonomisko izaugsmi vairāku iemeslu dēļ, tostarp investīciju potenciāla dēļ, lai novērtētu vietu dzīves līmeni un prognozētu turpmāko finanšu izaugsmi. Ir vairāki veidi, kā izmērīt ekonomisko izaugsmi, tostarp iekšzemes kopprodukta noteikšana un patēriņa modeļu izpēte. Citi ekonomiskās izaugsmes rādītāji ietver dažādus sociālo apstākļu novērtējumus. Tie var ietvert paredzamo dzīves ilgumu, veselības aprūpes kvalitāti un vispārējo algu līmeni.
Daži pētnieki uzskata, ka iekšzemes kopprodukts ir viens no galvenajiem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem. Saīsināti kā IKP, šis mērījums ir ekonomikas gada kopējās preču un pakalpojumu produkcijas vērtības aprēķins attiecīgajā gadā. IKP var aplūkot divējādi — aprēķins ir gan kopējā naudas summa, kas iztērēta produktu iegādei, gan tā, kas iegūta produktu radīšanā. Augsts IKP bieži vien nozīmē, ka valsts ir ekonomiski veselīga un daudzi tās iedzīvotāji plaukst.
Ekonomikas minimālā alga ir viens no daudziem uz ienākumiem balstītiem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem. Citi vispārīgi algu mērījumi ietver strādnieka stundas samaksu, gada algu noteiktās nozarēs vai vidējo gada algu visiem iedzīvotājiem. Līdzīgi kā IKP, augstāka vidējā un minimālā alga bieži nozīmē salīdzinoši veselīgāku ekonomiku.
Vēl viens ekonomiskais mērs ir preču patēriņa rādītājs, kas ietver kopējās iegādātās produkcijas aprēķinu noteiktā laika periodā. Šī formula var nebūt tik uzticama kā citi ekonomiskās izaugsmes rādītāji, jo dažādi faktori var izraisīt patēriņa svārstības. Piemēram, dažkārt tas pieaug tāpēc, ka iedzīvotāji ir pārtikuši un spēj vairāk pirkt, savukārt citreiz patēriņš pieaug tāpēc, ka preču un pakalpojumu cenas ir samazinājušās.
Pieaugums ir paredzamais dzīves ilgums jeb vidējais nodzīvoto gadu skaits uz vienu cilvēku, ir ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes mērījums. Reģionos ar garāku dzīves ilgumu parasti ir turīgāki iedzīvotāji, kuriem ir nepārtraukta piekļuve pārtikai, tīram ūdenim un veselības aprūpei. Dzīves ilguma rādītāji parasti mainās lēnāk nekā citi izaugsmes mērījumu veidi, jo var paiet ilgs laiks, lai uzlabotu visas iedzīvotāju veselības stāvokli.
Saistībā ar paredzamo dzīves ilgumu kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamība var tikt izmantota kā abstraktāks ekonomiskās izaugsmes mērs. Kopējiem veselības aprūpes izdevumiem ir tendence pieaugt līdz ar IKP un ienākumu līmeņa pieaugumu. Lielāki izdevumi veselības aprūpei var sakrist ar kvalitatīvāku veselības aprūpi un garāku dzīves ilgumu, kas liecina par ilgāku mūža ilgumu nākotnē.