Nedaiļliteratūras īsie stāsti ir patiesi stāsti, kas ir stingri pamatoti patiesībā, bet izmanto tos pašus stilus un paņēmienus, ko izmanto izdomātajos novelēs. Noveles, ko sauc arī par naratīviem ne-fiction stāstiem vai literāriem nedaiļliteratūras stāstiem, īsie stāsti cenšas būt izklaidējoši, vienlaikus attēlojot notikumus tādus, kādi tie patiešām ir notikuši. Dažādi nedaiļliteratūras īso stāstu veidi ietver atzīšanās, personiskas esejas un anekdotes. Atzīšanās ir patiesi stāsti par problēmu vai morālu dilemmu, ar kuru saskaras rakstnieks. Personīgās esejās rakstnieks stāsta lasītājam kādu personisku pieredzi vai atmiņu, un anekdotes ir ļoti īsi un kodolīgi īsi stāsti, kuriem var būt humoristiskas, smeldzīgas vai pacilājošas beigas.
Atzīšanās ir īsi stāsti, kuros varonis saskaras ar kādu problēmu, konfliktu vai morālu dilemmu. Grēksūdzes ideja ir tāda, ka tā ir patiess stāsts par faktisko situāciju vai notikumu, ko pieredzējis rakstnieks. Atzīšanās stāstā bieži tiek iesaistīts kāds varonis, kuram jāpieņem nepatīkams lēmums, piemēram, jāizlemj, vai krāpt dzīvesbiedru, pamest vardarbīgas attiecības vai zagt darba devējam izmisīgas finansiālās situācijas dēļ. Šāda veida īss stāsts var būt arī par to, ka varonis izdarījis apšaubāmu izvēli un līdz ar to viņam jātiek galā ar sekām, pat ja vienīgās sekas ir viņa paša vaina. Kopš 20. gadsimta sākuma ir bijuši vairāki populāri žurnāli, kas publicējuši tikai grēksūdzes stāstus.
Personīgās esejas, ko dažkārt sauc arī par personīgajiem stāstiem, ir īsi stāsti, kuros rakstnieks stāsta lasītājam kādu personisku pieredzi vai atmiņu. Daudzas esejas ir par domas pierādīšanu, pārliecinošu argumentu vai viedokļa pamatojumu, bet personīgās esejas mērķis ir vienkārši nodot lasītājam personiskus notikumus, kā tie patiesībā ir notikuši. Personīgās esejas autors mēģina nodot lasītājam domas, emocijas un sajūtas, ko viņi piedzīvoja tajā laikā. Personīga eseja var beigties arī ar to, ka rakstnieks izskaidro mācību, ko viņš vai viņa ir apguvis, vai atziņu, pie kuras viņš nonāca šīs pieredzes dēļ. Personiskām esejām ir daudz kopīga ar dienasgrāmatas vai žurnāla ierakstiem, kuros rakstnieks var aprakstīt lietas, ko viņš vai viņa piedzīvoja katru dienu, taču personīgās esejas mēdz būt strukturētākas, un tām, tāpat kā daiļliteratūras novelēm, bieži ir skaidrs sākums, vidus un beigas.
Lai gan anekdotes, tāpat kā personīgās esejas, saista ar lasītāju kādu personisku pieredzi vai atmiņu, tās mēdz būt daudz īsākas. Daudzas anekdotes ir tikai vienu vai divas rindkopas garas un var būt smieklīgas, skumjas vai pacilājošas. Anekdotes var beigties ar morāles, dzīves mācību vai humoristisku anekdošu gadījumā ar sitienu.