Saskaņā ar valdības definīciju privāta brauktuve ir jebkura, kas atdalās no publiskās brauktuves un ved uz privātu īpašumu, piemēram, piebraucamo ceļu, fermu vai zemes īpašumu. Privāts ceļš nepieder pilsētai, tāpēc nav oficiālas struktūras, kas būtu atbildīga par uzturēšanu, nosaukumu piešķiršanu un aizsardzību.
Arī saskaņā ar likumu jebkura veida ceļiem, vai tā būtu galvenā iela vai privātā brauktuve, ir nepieciešams nosaukums. Autoceļu drošības departaments faktiski ir izstrādājis vadlīnijas par to, kā nosaukt privāto ceļu. Privātās brauktuves īpašniekam ir galīgais vārds nosaukumā, ja viņš ievēro standartus: bez uzvārdiem, ne vairāk kā 40 rakstzīmēm nosaukumā, bez defisēm vai defisēm un bez vairākiem nosaukumiem, pat ja ceļam ir krustojumi vai līkumi. Privātas brauktuves nosaukuma piešķiršana prasa konkrētus soļus, ja uz tās dzīvo vairāk nekā divi cilvēki, kuriem nav nekādas saistības.
Kad privātā brauktuve ir nosaukta, tās sākumā vai ieejā ir jābūt izvietotai zīmei, kurā norādīts šāds nosaukums. Izmaksas par zīmes oficiālu uzstādīšanu sedz īpašnieks, nevis apgabala valdība. Ceļu zīmes ir atļautas, bet nav obligātas uz privātajām brauktuvēm, tāpēc gala lēmumu pieņem īpašnieks.
Standarti tam, ko var vai vajadzētu darīt ar privātu ceļu, atšķiras atkarībā no valsts, pilsētas un pat apgabala. Dažās vietās privātajam ceļam ir jāatbilst pilsētas standartiem, piemēram, minimālajam platumam, pagrieziena leņķim, sānu grāvjiem u.c. Dažos novados ir noteikts, ka privātie ceļi ir jānosedz ar grants segumu vai segumu, un ir noteiktas vadlīnijas, cik biezai jābūt pamatnei. Atkarībā no apgabala var būt nepieciešams arī nodrošināt, lai ieeja uz privāto brauktuvi būtu brīva no zāles vai gružiem, pat ja pārējā ceļa daļa ir pārplīsusi. Tas, domājams, tiek darīts, lai izvairītos no negadījumiem, autovadītājiem tuvojoties ieejai, vēl stāvot uz publiskām ielām.