Daudziem cilvēkiem tikai bailes no nāves pārspēj bailes no publiskas uzstāšanās. Patiešām, runas teikšana klasesbiedru, biznesa kolēģu vai pilnīgi svešu cilvēku priekšā var būt viena no saspringtākajām aktivitātēm, ko var iedomāties tiem, kuri nav pieredzējuši vai apmācīti runātāji. Tomēr ir vairāki publiskās uzstāšanās padomi, kas var padarīt šo pieredzi daudz izturīgāku. Vissvarīgākais no tiem, iespējams, ir prakse.
Viens no visizplatītākajiem publiskās uzstāšanās padomiem ir tāds, ka nekas neaizstāj praksi. Tas nozīmē ne tikai rakstīt un klusi nolasīt runu, bet arī izteikt to skaļi, līdz tā kļūst tik pazīstama, cik vien iespējams. Daudzi cilvēki, kuriem jāuzstāda runa biznesa sapulcē vai klases priekšā, nemēģina īsto runu tik bieži, kā vajadzētu. Pārmērīga runas atkārtošana var izraisīt mehānisku vai blāvu pasniegšanu, taču mērķis ir pietiekami labi zināt runas saturu, lai to deklamētu kā Šekspīra monologu.
Citi publiskās uzstāšanās padomi uzsver runas sniegšanas mehānismu. Auditorijas locekļi parasti labi reaģē uz īsu acu kontaktu, tāpēc runātājam visas runas laikā jāmēģina ar acīm noklikšķināt uz atsevišķiem klausītājiem. Kad acu kontakts ir izveidots, ir pienācis laiks pāriet pie nākamās personas. Runājot lielākas auditorijas priekšā, bieži ir lietderīgi izvēlēties vietu tieši aiz auditorijas, iespējams, pulksteni vai izejas zīmi, un nodot runu šajā vietā. Auditorija var pieņemt, ka runātājs veido vairāk acu kontakta, nekā viņš vai viņa patiesībā ir, un runātājam nav jājūtas iebiedētam, redzot simtiem acu, kas viņu vēro.
Publisks runātājs var lietderīgi izmantot nervu enerģiju, ja viņš vai viņa var to efektīvi novirzīt pašā runā. Daži publiskās runas eksperti iesaka vizualizēt savu lomu kā sūtnis vai runasvīrs, kas ir atbildīgs par svarīgu ziņu sniegšanu auditorijai, kurai tas ir jāzina. Tam vajadzētu palīdzēt nervozam runātājam runāt ar lielāku pārliecību. Daži cilvēki saspringst, jo ir nobažījušies, ka auditorija, kas zina vairāk nekā viņi, viņu runu neuzņems labi.
Dažas vecākas mācību grāmatas, kurās ir sniegti publiskās uzstāšanās padomi, piedāvā vizualizācijas vingrinājumus, piemēram, auditorijas attēlošanu apakšveļā vai citos pazemojošos apstākļos, taču tikai daži mūsdienu publiskās uzstāšanās ceļveži saglabā šo mītu. Labāk ir nodibināt attiecības ar auditoriju ar humora palīdzību, visas runas laikā izkaisot dažus labi izvēlētus jokus vai personiskas anekdotes. Tomēr pārāk daudz humora un nepietiekamas informācijas laika gaitā var atstāt atvēsinošu iespaidu uz auditoriju.
Ja runātājs pirms runas piedzīvo pārāk daudz trauksmes vai nervozas enerģijas, viņš vai viņa vēlēsies veikt dažus vieglus vingrojumus vai pastaigāties pa norises vietu. Stāvot aiz tribīnes vai lektora un privāti atkārtojot runu, var arī palīdzēt nomierināt nervozu runātāju. Tehniskais mēģinājums var palīdzēt runātājam apmierināties ar audio līmeņiem, telpas gaisotni un gaismu atspīdumu. Ja runa ir parādīta telesvītra vai piezīmju kartītēs, runātājs var vēlēties mēģināt tos izmantot pirms runas.
Ir vairāki veidi, kā apgūt publiskās runas padomus. Runātāji var vēlēties izmēģināt publiskās runas kursus koledžā vai biznesa seminārus, kuros piedalās publiskās runas eksperti. Publiskās runas ceļveži ir pieejami arī kā uzziņu grāmatas bibliotēkās vai grāmatnīcās.