Rakstot mākslas eseju, izpildot dažas pamata darbības, process var ievērojami atvieglot. Izmantojot organizētu pieeju rakstīšanas procesam, vienreiz var postulēt idejas tā, lai lasītājs to varētu viegli saprast. Šī pieeja arī atvieglo rakstīšanas procesu rakstītājam, jo domas plūst loģiskā secībā, atvieglojot domu un galveno punktu iekļaušanu darbā.
Mākslas eseju rakstīšanas procesa galvenais sākumpunkts ir pamata izklāsts. Izveidojot izklāstu, rakstnieks izveido platformu, ko izvērst galīgajā skaņdarbā. Mākslas eseju rakstīšanas izklāsts parasti ietver galvenos punktus, piemēram, mākslinieka biogrāfisko informāciju, laika periodu vai būtiskās ietekmes, kas saistītas ar mākslas darbu, un vispārpieņemtās darba interpretācijas.
Kompozīcijas pamatkontūra tiek vēl vairāk paplašināta, iekļaujot apakšpunktus un detaļas, kas izskaidro vai papildina mākslas esejas galvenos punktus. Piemēram, mākslinieka biogrāfiskais galvenais punkts ar Vincenta Van Goga pašportretu var norādīt, ka Van Gogs attēla gleznošanas laikā cieta no smagas depresijas. Apakšpunkti varētu ietvert faktus, ka šo depresiju izraisīja neveiksmīga romantiska interese un ka mānijas epizode, kas bija pirms šīs depresijas, izraisīja mākslinieka auss zaudēšanu viņa paša rokās. Lai gan mākslas eseja noteikti varētu sniegt atbilstošos punktus par gleznu un tās veidotāju bez papildu detaļām, šī papildu informācija palīdz izskaidrot mākslas darba emocijas un nozīmi.
Rakstot mākslas eseju, ir svarīgi pareizi iegūt faktus un skaitļus. Viens vienkāršs veids, kā to izdarīt, ir pētījuma procesa laikā izveidot laika grafiku. Izmantojot laika līniju, var efektīvi redzēt, kā dažādie ietekmējošie faktori un mākslinieciskie darbi sasaucas hronoloģiskā secībā. Laika līnija ir arī efektīva, lai nodrošinātu, ka mākslas esejā minētie fakti ir precīzi attiecībā uz laiku un vietām. Tas var būt būtisks jautājums, veidojot mākslas esejas skolas darbiem vai valsts izglītības vietnēm.
Iespējams, visefektīvākais padoms mākslas esejas rakstīšanai ir paturēt prātā auditoriju. Padomājiet par eseju kā par publiskas runas uzdevumu. Ja runātājs, runājot konkrētai auditorijai, nelietotu noteiktus vārdus vai neizceltu aizdedzinošus jautājumus par konkrēta mākslas darba fonu, tad rakstnieks, kas veido mākslas eseju tai pašai auditorijai, ievērotu tās pašas vadlīnijas. Piemēram, konkrēta mākslinieka krāsainais fons var būt nepiemērots noteiktām auditorijām, piemēram, pamatskolas mākslas nodarbībām.