Kāpēc Konektikutu sauc par Konstitūcijas štatu?

Konektikuta tiek saukta par “Konstitūcijas valsti”, jo tai ir pirmā rakstiskā konstitūcija, ko atzinuši daudzi vēsturnieki. 24. gada 1639. janvārī Konektikutas kolonijas padome pieņēma rezolūciju, lai pieņemtu valdības sistēmu, kas pazīstama kā 1638./39. Tikai pēc tam, kad vēsturnieks no Konektikutas Džons Fiske 1950. gadu beigās mudināja izveidot iesauku “Konstitūcijas valsts”, valsts oficiāli pieņēma šo saukli. Ģenerālā asambleja 1959. gadā pieņēma rezolūciju, kas noteica devīzi.

Iesauka “Konstitūcijas valsts” bija iespējama, pateicoties vairāku Masačūsetsas iedzīvotāju vēlmei meklēt reliģisko un sociālo brīvību anglikāņu reformas laikā britu kolonijās. Masačūsetsas Vispārējā tiesa izvēlējās zemes daļu norēķiniem; tomēr tas bija strīds ar citiem kolonistiem par īpašumtiesībām. Reaģējot uz šo problēmu, tika sapulcināta miertiesnešu grupa no piedāvātā Konektikutas reģiona, lai atrisinātu strīdu. Pazīstams kā marta komisija, tā tika organizēta Rodžera Ludlova vadībā, kurš plaši pazīstams kā viens no galvenajiem Konektikutas dibinātājiem.

Šai komisijai bija paredzēts darboties tikai līdz 1636. gada martam, un tajā laikā visā reģionā bija jāievieš tiesību sistēma. Sakarā ar to, ka organizācijai izdevās tik veiksmīgi atrisināt strīdu par zemi un veidot baznīcu sabiedrību, grupa palika pie varas un uzsāka kolonijas pašpārvaldes procesu, kas šajā laikmetā bija unikāls fakts. Ludlovs apņēmās paziņot Masačūsetsai, ka tai ir vēlme pašpārvaldīt. Tādējādi viņš izstrādāja 1638./39. gada Pamatpavēles kā pirmo konstitūciju kolonijās. Tas faktiski izveidoja Konektikutu kā Konstitūcijas štatu un neatkarīgu vienību.

Viens no unikālajiem dokumenta faktoriem ir fakts, ka tas noteica daudzus pamatus, kas vēlāk tika izmantoti ASV konstitūcijas izstrādē, kā arī daudzas turpmākās demokrātiskās republikas visā pasaulē. Pamatordeņi uzskatīja, ka valdība balstās uz indivīdu tiesībām, kas nozīmē, ka tā kalpo lielākam labumam caur cilvēku gribu, nevis dievišķām tiesībām. Katram brīvam vīrietim tika piešķirtas tiesības ievēlēt pārstāvjus aizklātā balsojumā. Dokumentā arī izklāstīti valdības pienākumi un atbildība, vienlaikus risinot arī tās ierobežojumus atsevišķos jautājumos, un šis princips joprojām ir spēkā konstitūcijās visā valstī un pasaulē.