Amerikas pilsoņu kara laikā vairāki štati atdalījās no Amerikas Savienotajām Valstīm (“Savienība”), izveidojot Amerikas Konfederācijas valstis. Zināms arī kā Konfederācijas valstis vai Konfederācija, to veidoja dienvidu štati un teritorijas, kas bija izveidojušas de facto valdību, kuru vadīja konfederācijas prezidents Džefersons Deiviss. Kopumā no Savienības atdalījās 11 dienvidu štati, un Konfederācija ilga pilsoņu kara laiku no 1861. līdz 1865. gadam.
Lai gan bija daudz iemeslu nesaskaņai starp Savienību un Konfederāciju, galvenais iemesls bija domstarpības starp abām valdībām verdzības jautājumā. Dienvidu štati vēlējās turpināt atļaut šo praksi, savukārt ziemeļu štati to nedarīja. Tomēr citi jautājumi, piemēram, valstu tiesības un nodokļi un tarifi, arī bija galvenie spriedzes avoti. Tā kā attiecības starp ziemeļu un dienvidu valstīm kļuva arvien grūtākas, septiņas dienvidu valstis nolēma atdalīties no Savienības. Tas notika pirms Abrahama Linkolna stāšanās amatā, bet vēl četri atdalījās pēc viņa pilnvaru sākuma.
Amerikas Konfederācijas valstis oficiāli sabruka, kad Konfederācijas armija padevās 1865. gada aprīlī. Tomēr līdz tam brīdim notika cīņa starp Savienību un Konfederācijas armijām, jo Savienība — vai tas, kas bija palicis no Amerikas Savienotajām Valstīm — neatzina Konfederācija kā neatkarīga nācija. Prezidents Ābrahams Linkolns vadīja Savienības lietu, un viņa prezidentūras laikā abas puses cīnījās — kā izteicās prezidents Linkolns — par sašķeltu nāciju.
Pēc pilsoņu kara beigām un Amerikas Konfederācijas valstu likvidēšanas štati, kas mēģināja atdalīties, tika atkārtoti pārstāvēti Kongresā, cenšoties apvienot valsti. Atbrīvotajiem vergiem, kuri cīnījās par Savienību, kas pazīstami kā Freedmen, uz laiku tika piešķirtas tiesības balsot, taču viņu pilsoņu tiesību cīņa turpināsies nākamā gadsimta laikā.