Kas bija Amerikas Pilsoņu karš?

Konflikts uzliesmoja 1861. gada aprīlī, kad Dienvidkarolīnas spēki apšaudīja Fortu Samteru pie Čārlstonas ostas. Pirms tam vairāki dienvidu štati bija paziņojuši par izstāšanos no savienības, reaģējot uz Ābrahama Linkolna ievēlēšanu prezidenta amatā. Linkolns neplānoja verdzību nekavējoties atcelt tur, kur tā jau pastāvēja, taču bija pret tās izplatīšanos uz rietumiem, un dienvidu plantāciju saimniecībai balstītajai elitei ar to pietika, lai saskatītu draudus savai ekonomiskajai kārtībai.

Karš izvērtās daudz ilgāks un asiņaināks, nekā abas puses gaidīja. Ziemeļiem bija liels pārsvars iedzīvotāju skaita, rūpniecības un dzelzceļa ziņā, bet Dienvidiem sākotnēji bija labāki virspavēlnieki un aizsardzības priekšrocība savā teritorijā. Bojāgājušo skaits mēdz būt minēts ap sešiem simtiem tūkstošu karavīru, un jaunāki pētījumi norāda uz vēl lielākiem skaitļiem; ievērojama daļa gāja bojā nevis kaujās, bet no slimībām nometnēs un nekvalitatīvas medicīniskās aprūpes dēļ.

Pagrieziena punkts iestājās 1863. gadā. Linkolna Emancipācijas proklamācija pasludināja par brīviem vergus dumpīgajos štatos, tādējādi padarot verdzības izbeigšanu par kara mērķi un praktiski liedzot Lielbritānijai un Francijai atbalstīt Dienvidus. Tajā pašā gadā notika Getisbergas kauja un Viksbergas ieņemšana, kas sašķēla Konfederāciju pa Misisipi upi. Karš beidzās 1865. gada pavasarī ar ģenerāļa Roberta E. Lī kapitulāciju pie Apomatoksas, un dažas dienas vēlāk Linkolns tika nogalināts teātrī Vašingtonā.

Sekas bija dziļākas par militāro iznākumu. Verdzība tika atcelta ar konstitūcijas grozījumu, tomēr sekojošais rekonstrukcijas posms beidzās ar kompromisu, kas ļāva dienvidu štatiem ieviest rasu segregācijas likumus, un tie pastāvēja gandrīz simt gadu. Tāpēc Pilsoņu karš Amerikas sabiedrībā joprojām ir dzīva politiska tēma: strīdi par Konfederācijas pieminekļiem un karogu ir strīdi par to, kā valsts izprot pati savu vēsturi.

Latvijas lasītājam šeit noder viena būtiska atruna. Amerikas federālā iekārta ar štatu tiesībām, savām milicijām un saviem likumiem nelīdzinās Latvijas unitārajai valstij, kur likumus pieņem viens parlaments un pašvaldībām nav savas suverenitātes. Tāpēc Amerikas strīds par to, cik tālu sniedzas štata vara pret federāciju, Latvijā vienkārši nav pārnesams; tuvākais mūsu vēstures analogs kara ziņā ir Brīvības cīņas no 1918. līdz 1920. gadam, kad izšķīrās, vai valsts vispār pastāvēs, nevis kāda būs tās iekšējā uzbūve.

Runājot par šo karu latviski, noder precīza terminoloģija. Latviešu valodā iegājies apzīmējums „Amerikas Pilsoņu karš“, retāk lieto „Ziemeļu un Dienvidu karš“, un abi apzīmē vienu un to pašu konfliktu. Vārds „Konfederācija“ šajā kontekstā ir dienvidu štatu apvienības pašnosaukums, nevis valsts iekārtas apzīmējums vispār, tāpēc to nevajadzētu jaukt ar konfederāciju kā federācijai pretstatītu valstu savienības formu, kāda savulaik pastāvēja Šveicē.