Vairāki notikumi vēsturē ir saukti par “Lielo šķelšanos”, taču lielākā daļa cilvēku lieto šo terminu, atsaucoties uz Austrumu-Rietumu šķelšanos, kas ir nozīmīgs notikums kristietības vēsturē. Ir arī bieži dzirdēts, ka 14. gadsimta Rietumu vai pāvesta šizma tiek dēvēta par Lielo šķelšanos. Abos gadījumos šīs šķelšanās atspoguļoja fundamentālas izmaiņas kristietības būtībā un ievērojamu atkāpšanos no tradīcijām un doktrinārajiem uzskatiem, kas pastāvēja pirms šķelšanās.
Austrumu-rietumu šķelšanās saknes ir senas, gandrīz tikpat senas kā pati kristietība. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka šī Lielā šķelšanās datējama ar otro gadsimtu, lai gan līdz 1054. gadam lietas nesakrita. Tomēr uzmanīgajiem kristiešiem, īpaši Baznīcas augstākajās rindās, uzraksts bija uz sienas, dažreiz burtiski.
Fundamentālo šķelšanos starp Romas un pareizticīgo kristiešu baznīcām izraisīja vairākas lietas. Acīmredzot doktrināliem strīdiem bija milzīgs noteikums, jo īpaši filioque strīds, rūgts strīds, kas izcēlās par vārda “un Dēls” pievienošanu Nīkajas ticības apliecībai. Abas baznīcas arī saskārās ar valodas plaisu, jo grieķu valodā runāja lielākajā daļā pareizticīgo pasaules, bet latīņu valodā runāja lielākajā daļā Eiropas. Austrumi un Rietumi arī sadūrās par pāvesta autoritāti, ikonu izmantošanu un vairākiem reliģiskiem jautājumiem.
1054. gadā Konstantinopolē ieradās deputācija no Romas, lai izdarītu spiedienu uz Konstantinopoles patriarhu jeb reliģisko vadītāju Mihailu Kerulariju. Mērķis bija piespiest Cerularius atzīt pāvesta varu, cerot samierināt pieaugošo plaisu starp Austrumiem un Rietumiem. Tomēr Cerularius atteicās pieņemt Romas autoritāti, tāpēc legāti viņam nodeva pāvesta Leona IX pavēli par ekskomunikāciju, paredzot tieši šo situāciju. Cerularius atbildēja, ekskomunikējot legātus un pāvestu, izraisot Lielo šķelšanos.
Tehniski ekskomunikācijas skāra tikai nedaudzus cilvēkus, taču viņi rezumēja lielāku strīdu starp Baznīcām, liekot kristiešiem nostāties vienā pusē. Austrumos kristieši nostājās Konstantinopoles pusē, uzskatot to par savas ticības centru un noraidot romiešu autoritāti, savukārt Rietumos kristieši pieķērās pāvestam, savai tradicionālajai autoritātei. Neraugoties uz izlīguma mēģinājumiem, Lielā šķelšanās radīja pārrāvumu, kuru nebija iespējams novērst.
Gadsimtu gaitā attiecības starp Austrumiem un Rietumiem ir ievērojami mainījušās. Īpaši 20. gadsimtā sāka plaši ziņots par patiesu izlīgumu, pāvesta vizītēm pie pareizticīgo tautām un citiem mēģinājumiem uzrunāt. Tomēr diez vai izdosies labot fundamentālo plaisu starp ticībām, ko radīja Lielā šķelšanās, lai gan šodien abas puses var paust savstarpēju cieņu.