Kas bija Morila likums un zemes koledžas?

Likums ir nosaukts pēc Vērmontas kongresmeņa Džastina Morila, kurš to virzīja vairākus gadus, un to parakstīja prezidents Ābrahams Linkolns pilsoņu kara laikā. Būtība bija vienkārša: katram štatam pienācās federālās zemes apjoms, kas aprēķināts pēc tā pārstāvju un senatoru skaita Kongresā. Zemi bija paredzēts pārdot, bet ieņēmumus ieguldīt pastāvīgā fondā, kura procenti finansē mācību iestādi. Tādējādi federālā valdība izglītību atbalstīja ar īpašumu, nevis ar ikgadēju budžeta maksājumu.

Saturiskā prasība bija tikpat svarīga kā nauda. Jaunajām koledžām galvenais uzdevums bija mācīt lauksaimniecību un tehniskās nozares, proti, praktiskas profesijas, kas tolaik augstskolās tika uzskatītas par zemākas kārtas nodarbi. Vienlaikus likums neaizliedza mācīt arī klasiskos priekšmetus un prasīja militārās apmācības elementu. Rezultātā ASV izveidojās augstskolu tips, kas bija vērsts uz tautsaimniecības vajadzībām un pieejams plašākam sabiedrības slānim, nevis tikai turīgai elitei.

Sistēma vēlāk tika paplašināta divos svarīgos soļos. Otrais Morila likums 1890. gadā attiecināja finansējumu arī uz dienvidu štatiem, bet ar nosacījumu, ka melnādainos studentus vai nu uzņem vienlīdzīgi, vai arī tiem izveido atsevišķas iestādes. Praksē lielākā daļa štatu izvēlējās otro ceļu, un tā radās grupa vēsturiski melnādaino augstskolu, kas darbojas joprojām. 20. gadsimta beigās līdzīgu statusu piešķīra arī indiāņu cilšu koledžām.

Ap koledžām izauga divas papildu struktūras, bez kurām sistēma nestrādātu. Pirmā ir lauksaimniecības izmēģinājumu stacijas, kas piesaistītas augstskolām un veic praktiskus pētījumus. Otrā ir konsultāciju dienests, kura uzdevums ir pētījumu rezultātus nogādāt tieši saimniecībās un mājsaimniecībās visā štatā. Tieši šī ķēde, proti, mācīšana, pētniecība un konsultēšana vienā iestādē, ir Morila modeļa raksturīgākā iezīme.

Mūsdienās zemes koledžu vidū ir gan pazīstamas tehniskās augstskolas, gan lielas štatu universitātes ar simtiem tūkstošu absolventu. Sākotnējie zemes fondi lielākoties ir sen nenozīmīgi salīdzinājumā ar štatu budžeta, studiju maksas un pētniecības grantu ieņēmumiem, bet statuss ir saglabājies un ar to saistās atsevišķas federālās programmas. Pēdējos gados ASV plaši apspriests arī tas, ka piešķirtā zeme bija atņemta indiāņu ciltīm, tāpēc daļa universitāšu ir sākušas šo izcelsmi publiski dokumentēt.

Latvijas lasītājam šajā stāstā ir divas noderīgas mācības. Pirmā ir par finansēšanas veidu: zemes fonds bija mēģinājums iestādei iedot pastāvīgu ienākumu avotu, lai tā nebūtu atkarīga no katra gada politiskajām noskaņām, un mūsdienās līdzīgu lomu pilda universitāšu mērķfondi un ziedojumu kapitāls. Otrā ir par nozaru izvēli: valsts apzināti samaksāja par to, lai augstskolas sāktu mācīt tieši tās profesijas, kuru tautsaimniecībai trūka. Tieši tāds ir arī mūsdienu Latvijas budžeta vietu sadalījuma princips, kad valsts finansē vairāk vietu inženierzinātnēs, dabaszinātnēs vai pedagoģijā nekā nozarēs, kur darba tirgus pieprasījums ir mazāks.