Trīsdimensiju jeb 3D projekcija, ko bieži sauc par 3D projekcijas kartēšanu, ir trīsdimensiju datu pārsūtīšana uz divdimensiju plakni. Zinātnieki, inženieri un dizaineri bieži izmanto šāda veida kartēšanas sistēmu, veidojot trīsdimensiju objektu datora vai pildspalvas un papīra modeļus. Objektus var zīmēt mērogā vai ar perspektīvu, taču abas īpašības nevar saglabāt neskartas pēc trīsdimensiju koordinātu pārvēršanas divās dimensijās. Lai gan 3D projekcija parasti attiecas uz pašu modelēšanu, tā var attiekties arī uz attēlu projekciju, kas šķiet trīsdimensijās, piemēram, 3D filmās.
Pēc savas būtības trīsdimensiju informācijas pārsūtīšana uz divdimensiju plakni nozīmē, ka kaut kas ir jāpazaudē. Ir divi galvenie 3D projekcijas izmantošanas veidi, un katram no tiem ir savas pozitīvās un negatīvās īpašības. Viens veids, kā projicēt trīsdimensiju attēlu uz divdimensiju virsmas, ir izmantot perspektīvu. Perspektīva ļauj attēlam izskatīties tā, it kā tas būtu trīsdimensiju, lai gan šī objekta daļu izmēri, ja tos mēra, nebūtu proporcionāli pareizi. Otrs veids, kā izmantot divas dimensijas, lai attēlotu trīs, ir izmantot sistēmu, ko sauc par ortogrāfisko projekciju. Šajā sistēmā mērījumi ir precīzi, bet objekts neizskatīsies tā, it kā tam būtu dziļums.
3D projekcijai ir vairāki pielietojumi. Gan inženiertehniskajā projektēšanā, gan projektēšanā ēku un būvju projektēšanā tiek izmantotas trīsdimensiju koordinātu sistēmas. Datorgrafikā tiek izmantota arī 3D projekcija, modelējot trīsdimensiju objektu vai vidi datora ekrāna divdimensiju telpā. Zinātnē un matemātikā šāda veida projekcijas var izmantot arī dažādu dabas parādību un vienādojumu modelēšanā vai attēlošanā.
3D projekcija var attiekties arī uz divdimensiju attēlu projicēšanu uz ekrāna tādā veidā, ka skatītājam šķiet, ka tie pastāv trīs dimensijās. Tehnoloģija, kas ļauj radīt divdimensiju attēla dziļumu, ir pieejama kopš 1920. gadsimta XNUMX. gadiem, un, lai gan ir veikti daudzi uzlabojumi, pamatprincipi ir vienādi. Viena attēla vietā ekrānā vienlaikus tiek novietoti divi attēli, kas nedaudz pārklājas. Ja cilvēks valkā īpašas brilles, vai nu krāsu filtrus, vai polarizētus filtrus, katra acs spēj redzēt tikai vienu no šiem attēliem, un smadzenes pārvērš katras acs saņemto informāciju vienā trīsdimensiju attēlā.