3G tehnoloģija ir mobilo tālruņu pakalpojumu standarts, ko pirmo reizi apstiprināja Starptautiskā Telekomunikāciju savienība 1999. gadā. Termins 3G apzīmē trešo paaudzi, jo šis tehnoloģiju līmenis atbilst diviem agrākiem mobilo telekomunikāciju standartiem — 1G un 2G. 1G bija analogā tehnoloģija, ko galvenokārt izmantoja 1980. gados, savukārt 2G, ko galvenokārt izmantoja 1990. gados, bija digitāla, taču tajā tika nodrošināta tikai balss un ierobežota datu funkcionalitāte. Zināms arī kā International Mobile Telecommunications-2000 vai IMT-2000, 3G piedāvā vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar šīm iepriekšējām iterācijām.
Viena no 3G tehnoloģijas izmantošanas priekšrocībām ir tās spēja ļaut lietotājiem vienlaikus piekļūt balss un datu funkcijām. Papildus tradicionālo bezvadu tālruņa zvanu un īsziņu sūtīšanas atbalstam tiek atbalstītas arī tīmekļa lietojumprogrammas, piemēram, video straumēšana, e-pasts un videokonferences. Tālruņus, kas paredzēti darbam ar 3G, parasti dēvē par viedtālruņiem, var izmantot arī interneta pārlūkošanai un datu failu lejupielādei. Tas ļauj lietotājiem daudz brīvāk veikt uzdevumus, strādāt un piekļūt informācijai, kamēr viņi ir mobili.
Vēl viena 3G tehnoloģijas priekšrocība ir ātrāks datu pārsūtīšanas ātrums. Pateicoties lielākam joslas platumam un lielākam pārsūtīšanas ātrumam, datu pārraide ir daudz ātrāka nekā ar 1G vai 2G tālruņiem. Iespējamais ātrums ar 3G ir aptuveni divi līdz trīs Mb/s; salīdzinot ar 2G maksimālo 144 Kb/s, tas ir ievērojams pieaugums.
Papildu drošības līdzekļi ir vēl viena 3G tehnoloģijas priekšrocība. Pārraidāmo datu šifrēšana ir spēcīgāka un izturīgāka nekā vecākajā 2G tehnoloģijā, izmantojot tādus algoritmus kā Kasumi un Advanced Encryption Standard jeb AES. Iekārta var arī autentificēt, ka tā piekļūst pareizajam tīklam. Lietotāji var arī izvēlēties iekļaut VPN savienojumu, lai nodrošinātu vēl lielāku drošību pārsūtāmajiem datiem.
Lai piedāvātu 3G tehnoloģiju, bezvadu operatoriem bija jājaunina sava infrastruktūra, lai nodrošinātu lielāku tai nepieciešamo joslas platumu. Dažiem operatoriem nācies paplašināt esošo tīklu un iekārtu iespējas, bet citiem nācies būvēt jaunus. Dažos apgabalos bija nepieciešams licencēt jaunas radio frekvences, lai pārraidītu signālu. Ar visiem šiem jauninājumiem saistīto izmaksu dēļ 3G ieviešana dažkārt tika aizkavēta. Pirmā valsts, kas attīstīja iespējas un ieviesa 3G, bija Japāna 2001. gadā, un citas valstis visā pasaulē sekos nākamajos gados.