Kas ir ABO asins grupa?

ABO asinsgrupas izveide ir uzticēta ārstam Kārlim Landšteineram. Viņš atzīmēja, ka dažu cilvēku asinis, ja tās sajaucas ar citu cilvēku asinīm, izraisīja salipšanu, un izteica teoriju, ka cilvēka asinis nav universālas, bet patiesībā atšķiras starp indivīdiem. 1909. gadā viņš publicēja pētījumu, kurā izklāstīja ABO asinsgrupēšanas sistēmu, un vēlāk ieguva Nobela prēmiju par savu revolucionāro darbu, jo tas bija ļoti nozīmīgs ieguldījums medicīnā.

Dalība ABO asinsgrupā tiek noteikta ģenētiskā mantojuma ceļā. Daži cilvēki manto gēnu pāri, kas pazīstami kā A gēni, kas kodē A antigēnu klātbūtni uz viņu asins šūnu virsmas. Tiek uzskatīts, ka šiem indivīdiem ir A asinis. Citi cilvēki manto B gēnus, kas kodē B antigēnu, un ir B asins grupā. Ir iespējams arī mantot vienu katra antigēna eksemplāru no vecākiem, kā rezultātā rodas AB asinis.

Daži indivīdi nepārmanto ne A, ne B gēnus. Tiek uzskatīts, ka šiem indivīdiem ir O asinis. Asinis, kas ievadītas starp dažādiem ABO asinsgrupas pārstāvjiem, var reaģēt, izraisot transfūzijas reakciju un smagu slimību vai nāvi. Kad asinis vispirms pārbauda, ​​lai noteiktu antigēnu klātbūtni, tās var atturēt no saņēmējiem, kuri ar tām reaģētu, un pārliet cilvēkiem, kuri atbilst šai asinsgrupai.

Šo asins grupu noteikšanas sistēmu sarežģī rēzus faktora, kas ir vēl viens svarīgs asins komponents, klātbūtne vai trūkums. Par rēzus faktora esamību norāda, vai kādam ir “negatīvas” vai “pozitīvas” asinis, un tas ietekmē asins pārliešanas drošību. Tā vietā, lai dalītu cilvēkus A, B, AB vai O, ārsti nosaka, vai tie ir A-, A+, B-, B+, AB-, AB+, O- vai O+.

Papildus ABO asins grupai ir arī citas asinsgrupu sistēmas, taču šī grupa ir visplašāk izmantota, un tā fiksē lielāko daļu gadījumu, kad notiktu kaitīga transfūzijas reakcija. Citas asins grupas ir balstītas uz dažādiem antigēniem un antivielām, kas atrodamas dažu indivīdu asinīs, un tiek ņemtas vērā papildus pacienta ABO grupai, nevis tās vietā.