Kāda ir retākā asinsgrupa?

Uz eritrocīta virsmas jau sākotnēji atrodas cukuru ķēdīte, ko sauc par H vielu. Gēns, kas atrodas devītajā hromosomā, nosaka, kāds ferments šo ķēdīti pārveido. A varianta ferments tai pievieno vienu cukuru un rada A antigēnu, B varianta ferments pievieno citu cukuru un rada B antigēnu, bet O variants aktīvu fermentu neveido, tāpēc ķēdīte paliek nepārveidota.

Katrs cilvēks saņem vienu variantu no katra vecāka. A un B ir līdzvērtīgi un abi izpaužas, tāpēc rodas AB grupa, bet O izpaužas tikai tad, ja abi saņemtie varianti ir O. Tieši tāpēc vecākiem ar A un B grupu var piedzimt bērns ar jebkuru no četrām ABO grupām.

ABO sistēmas īpatnība ir tā, ka antivielas pret trūkstošo antigēnu cilvēkam izveidojas jau pirmajos dzīves gados, saskaroties ar līdzīgām molekulām vidē, nevis tikai pēc asins pārliešanas. Tāpēc ABO nesaderīga asins pārliešana ir bīstama jau pirmajā reizē.

Rēzus sistēmā ir daudz antigēnu, bet klīniski svarīgākais ir D. Cilvēkam, kuram D antigēna nav, antivielas pret to neveidojas pašas no sevis, bet gan tikai pēc saskares ar rēzus pozitīvām asinīm. Tādā gadījumā tās paliek uz mūžu.

Vislielākā nozīme tam ir grūtniecībā. Ja rēzus negatīvai sievietei ir rēzus pozitīvs auglis, sievietes organisms var sākt veidot antivielas, kas nākamajā grūtniecībā šķērso placentu un noārda augļa eritrocītus. Šo stāvokli sauc par jaundzimušā hemolītisko slimību. Mūsdienās to lielā mērā novērš ar anti D imūnglobulīna profilaksi, kuru grūtniecības aprūpē nozīmē ginekologs.

Tieši šī iemesla dēļ rēzus negatīvas asinis ir pieprasītākas nekā to īpatsvars iedzīvotāju vidū. Neatliekamās palīdzības situācijā, kad asinsgrupu noteikt nav laika, izmanto O rēzus negatīvus eritrocītus, jo tie ir vismazāk riskantie jebkuram saņēmējam.

Tabulā apkopots, kas atrodas uz eritrocīta, kādas antivielas ir plazmā un cik bieži attiecīgā grupa sastopama Eiropas populācijās. Precīzi skaitļi katrā valstī un pat katrā reģionā atšķiras, tāpēc te norādīts tikai savstarpējais biežuma sakārtojums.

Asinsgrupu biežums nav vienāds visā pasaulē. Tas veidojies gadu tūkstošos, un atsevišķos reģionos kāda grupa var būt gandrīz nesastopama, bet citur pilnīgi parasta.

Tāpēc apgalvojums par retāko asinsgrupu vienmēr jāsaista ar konkrētu populāciju. Latvijas iedzīvotājiem derīgs ir Eiropas raksturojums, bet pasaules mērogā aina ir citāda.

• Eiropā un Latvijā visbiežākās ir O un A grupas, bet AB grupa ir retākā ABO grupa.
• Austrumāzijā un Dienvidāzijā B grupa ir daudz izplatītāka nekā Eiropā.
• Rēzus negatīvi cilvēki Eiropā nav retums, bet Austrumāzijas populācijās tie ir ļoti reti.
• Dienvidamerikas pamatiedzīvotāju vidū O grupa ir izteikti dominējoša.
• Migrācija maina šo ainu, tāpēc lielo pilsētu donoru bāzē sastopamas grupas, kas reģionam vēsturiski nebija raksturīgas.

Papildus ABO un Rh sistēmai ir zināmas vairākas desmitiņas eritrocītu antigēnu sistēmu. Lielākā daļa no tām ikdienā netiek noteikta, jo saderības pārbaude tās atklāj pēc vajadzības. Tomēr daži fenotipi ir tik reti, ka to nesējiem asinis var sagādāt tikai ar īpašu starptautisku reto donoru reģistru palīdzību.

Šādos gadījumos bieži vienīgais praktiskais risinājums ir cilvēka paša asiņu iepriekšēja sagatavošana pirms plānotas operācijas vai radinieku pārbaude, jo šie fenotipi ir iedzimti un ģimenē var atkārtoties.

• Bombejas fenotips: nav pat H vielas, tāpēc cilvēkam neder ne A, ne B, ne parastas O grupas asinis, bet tikai citu Bombejas fenotipa nesēju asinis.
• Rh null: uz eritrocīta nav neviena rēzus sistēmas antigēna, šādu cilvēku pasaulē ir zināms ļoti maz.
• Retie varianti Kell, Duffy, Kidd un MNS sistēmās, kas kļūst svarīgi cilvēkiem, kuriem asinis pārlietas daudzkārt.
• Vājais un daļējais D variants, kad rēzus faktoru vienā laboratorijā var nolasīt kā pozitīvu, bet citā kā negatīvu.
• Cilvēki ar jau izveidojušos antivielu pret bieži sastopamu antigēnu: viņu ABO grupa var būt parasta, bet piemērotu asiņu atrast ir grūti.

Pamatā ir vienkārša reakcija: ja antiviela satiek savu antigēnu, eritrocīti salīp kopā, un šo salipšanu sauc par aglutināciju. Mūsdienu laboratorijā to nevēro uz stikliņa, bet gan gēla kartēs vai automatizētās sistēmās, kas rezultātu nolasa objektīvi.

1. Tiešā jeb eritrocītu tipēšana: paraugam pievieno zināmas anti A, anti B un anti D antivielas un vēro, vai šūnas salīp.
2. Apgrieztā jeb plazmas tipēšana: pacienta plazmu saskar ar zināmām A un B eritrocītu šūnām, lai pārbaudītu, vai atradums sakrīt ar pirmo pārbaudi.
3. Antivielu skrīnings: meklē antivielas pret citu sistēmu antigēniem, kas varētu būt izveidojušās pēc iepriekšējām transfūzijām vai grūtniecībām.
4. Krusteniskā saderības pārbaude: konkrētā donora eritrocītus sajauc ar konkrētā saņēmēja plazmu tieši pirms pārliešanas.
5. Neskaidros gadījumos veic molekulāru genotipēšanu, kas nosaka gēnu variantus, nevis tikai reakciju uz virsmas.

Pati par sevi reta asinsgrupa nav slimība un ikdienā nekādus ierobežojumus nerada. Praktiskā nozīme parādās divās situācijās: plānotā operācijā un grūtniecībā.

Ja gaidāma operācija, kurā iespējama asins zuduma nepieciešamība, ārstējošais ārsts kopā ar transfuziologu laikus pasūta piemērotas asinis vai apsver cilvēka paša asiņu sagatavošanu. Rēzus negatīvām grūtniecēm aprūpes plānā ietilpst antivielu noteikšana un anti D profilakse, un to organizē ginekologs.

Ja retas grupas nesējs pats ir vesels, visvērtīgākais, ko viņš var izdarīt, ir regulāri ziedot asinis. Tieši šie donori veido rezervi, no kuras dzīvo pārējie tādas pašas grupas pacienti.

Pirmā izplatītā kļūda ir domāt, ka asinsgrupa dzīves laikā var mainīties. Tā ir iedzimta un paliek nemainīga. Izņēmums ir cilvēki pēc asinsrades cilmes šūnu transplantācijas, kuriem jaunās asins šūnas rada donora grupas antigēnus, kā arī retos ķīmerisma gadījumos.

Otrā kļūda ir jaukt rēzus konfliktu ar ABO nesaderību starp māti un bērnu. Rēzus konflikts attīstās, ja rēzus negatīva sieviete ir sensibilizēta pret D antigēnu, un tas parasti skar nākamās grūtniecības. ABO nesaderība var izraisīt vieglāku jaundzimušā dzelti jau pirmajā grūtniecībā un parasti norit vieglāk.

Trešā kļūda ir uzskats, ka uzturs jāpielāgo asinsgrupai. Asinsgrupu diētu ieteikumi nav zinātniski pamatoti, un ABO antigēniem ar barības vielu sagremošanu nav sakara. Uztura izvēle jābalsta uz vispārējiem uztura principiem, nevis uz donora kartē ierakstīto burtu.

ABO antigēni neatrodas tikai uz eritrocītiem. Tie ir arī uz daudzu citu audu šūnām un asinsvadu sieniņās, un tieši tāpēc ABO saderība ir svarīga arī orgānu transplantācijā, ne tikai asins pārliešanā. Daļai cilvēku šie antigēni izdalās arī siekalās un citos ķermeņa šķidrumos, un šādus cilvēkus sauc par sekretoriem.

Otrs mazāk zināms fakts: jaundzimušā asinsgrupas noteikšana var būt neviennozīmīga, jo A un B antigēni uz eritrocītiem vēl nav pilnībā izveidojušies, bet antivielas plazmā vēl nav izstrādājušās. Tāpēc zīdainim apgriezto tipēšanu neizmanto, un dažreiz grupu pārbauda atkārtoti vēlāk.

Trešais: universālā donora jēdziens attiecas uz eritrocītiem, nevis uz plazmu. Eritrocītu pārliešanā universālākais ir O rēzus negatīvs donors, bet plazmas pārliešanā ir otrādi, jo AB grupas plazmā nav ne anti A, ne anti B antivielu. Tieši tāpēc AB grupas cilvēki, kuru ir maz, ir īpaši vērtīgi plazmas donori.