Uroģenitālā sistēma: urīnceļu un dzimumorgānu saikne

Abas sistēmas veidojas no starpposma mezodermas, kas veido garenisku valni ķermeņa dobuma aizmugurējā sienā. No tā secīgi attīstās trīs nieru paaudzes, un tikai trešā, galīgā niere, saglabājas.

Vienlaikus veidojas divi kanālu pāri: Volfa jeb mezonefrālais vads un Millera jeb paramezonefrālais vads. Vīrieša auglim sēklinieku ražotie hormoni saglabā Volfa vadu, no kura attīstās sēklinieka piedēklis, sēklas vads un sēklas pūslīši, bet Millera vadu liek izzust.

Sievietes auglim bez šo hormonu ietekmes notiek pretējais: Volfa vads lielākoties izzūd, bet no Millera vadiem veidojas olvadi, dzemde un maksts augšējā daļa. Tieši šī atkarība no hormoniem izskaidro, kāpēc traucējumi hormonu ražošanā vai receptoros rada sarežģītas dzimumattīstības variācijas.

Nieres atrodas aizvēderplēves telpā abpus mugurkaulam, un no tām urīnvadi nolaižas lejup, šķērsojot iegurņa ieeju, līdz urīnpūslim. Tieši šajā gaitā urīnvads sievietei iet ļoti tuvu dzemdes artērijai, un šī tuvība ir viens no ginekoloģisko operāciju riskiem.

Vīrietim urīnizvadkanāla sākumdaļu apņem priekšdziedzeris (prostata), un tajā atveras sēklas izvadceļi. Tāpēc priekšdziedzera palielināšanās traucē urinēšanu, bet priekšdziedzera slimības ietekmē arī auglību.

Sievietei urīnizvadkanāls ir īss un atveras maksts priekštelpā, priekšā maksts ieejai. Tuvums zarnu mikroflorai un īsais ceļš izskaidro, kāpēc urīnceļu infekcijas sievietēm ir daudz biežākas nekā vīriešiem.

Iegurņa pamatni veido muskuļu un saistaudu plātne, kas balsta visus iegurņa orgānus un ietver sfinkterus. Tā strādā nepārtraukti, pielāgojoties vēdera spiediena izmaiņām, un tieši tāpēc klepus, šķaudīšana un smaguma celšana ir situācijas, kurās tās vājums kļūst pamanāms.

Šī plātne ir kopīga abām sistēmām. Dzemdības, hronisks klepus, aizcietējumi, liekais svars un smags fizisks darbs to noslogo, un sekas var būt gan urīna nesaturēšana, gan iegurņa orgānu noslīdējums, gan diskomforts dzimumdzīvē.

• Urīna noturēšana un kontrolēta urinēšanas sākšana.
• Dzemdes, urīnpūšļa un taisnās zarnas balstīšana.
• Spiediena pretsvars klepojot, ceļot un smejoties.
• Dalība dzemdību procesā un dzimumfunkcijā.
• Kopīgs darbs ar vēdera un elpošanas muskuļiem.

Tā kā struktūras veidojas blakus un vienlaikus, viena procesa traucējums bieži skar abas sistēmas. Tāpēc, atklājot dzemdes attīstības anomāliju, ārsts parasti pārbauda arī nieres, un otrādi.

Biežāk sastopamās situācijas ietver vienas nieres trūkumu vai neparastu novietojumu, divdaļīgu urīnvadu, dzemdes starpsienu vai divragu dzemdi, kā arī zēniem sēklinieka nenolaišanos sēkliniekos un urīnizvadkanāla atveres netipisku novietojumu.

Lielākā daļa šo stāvokļu mūsdienās tiek atklāta grūtniecības laikā vai agrā bērnībā ar ultrasonogrāfiju. Daļa no tiem neprasa ārstēšanu, bet prasa novērošanu, jo palielina urīnceļu infekciju vai vēlāku grūtniecības sarežģījumu risku.

Urīnceļu infekcija ir biežākā saikne, kas jūtama ikdienā. Sievietēm tā bieži saistīta ar dzimumdzīvi un mikrofloras izmaiņām, bet vīriešiem urīnceļu infekcija parasti norāda uz kādu papildu iemeslu, piemēram, priekšdziedzera problēmu vai urīna aizturi, un vienmēr prasa izmeklēšanu.

Otra grupa ir slimības, kas sākas vienā sistēmā un izpaužas otrā. Priekšdziedzera palielināšanās traucē urīna plūsmu; endometrioze var skart urīnpūsli vai urīnvadu; dzemdes mioma var spiest uz urīnpūsli; iegurņa audzēju operācijas var bojāt urīnvadus vai nervus.

Trešā grupa ir seksuāli transmisīvas infekcijas, kuras vīriešiem bieži izpaužas kā urīnizvadkanāla iekaisums ar dedzināšanu un izdalījumiem, bet sievietēm var noritēt bez simptomiem un radīt olvadu bojājumu ar neauglību.

Nekavējoties jāvēršas pie ārsta, ja ir augsts drudzis ar sāpēm sānos un muguras lejasdaļā, ja urīnā redzamas asinis, ja urīns vispār neizdalās, ja ir strauji pieaugošas sāpes sēkliniekā vai vēdera lejasdaļā. Šie var būt nopietnu un steidzami ārstējamu stāvokļu simptomi.

Izmeklēšana parasti sākas ar sūdzību precizēšanu, urīna analīzi un ultrasonogrāfiju, jo tā ir droša, pieejama un sniedz daudz informācijas gan par nierēm, gan par iegurņa orgāniem.

Tālāk metodes izvēlas atkarībā no jautājuma. Urīna uzsējums ļauj noteikt infekcijas ierosinātāju un antibiotiku jutību, cistoskopija ļauj apskatīt urīnpūsli no iekšpuses, bet datortomogrāfija un magnētiskā rezonanse izmantojama akmeņu, audzēju un sarežģītu anomāliju gadījumā.

1. Saruna par simptomiem, urinēšanas biežumu, sāpēm un ciklu vai dzimumdzīvi.
2. Urīna analīze un nepieciešamības gadījumā urīna uzsējums.
3. Nieru, urīnpūšļa un iegurņa orgānu ultrasonogrāfija.
4. Asins analīzes nieru funkcijas un iekaisuma novērtēšanai.
5. Specifiski izmeklējumi: cistoskopija, urodinamiskā izmeklēšana vai attēldiagnostika.
6. Nepieciešamības gadījumā izmeklējumi uz seksuāli transmisīvām infekcijām.

Pirmā bieža kļūda ir jebkuras sāpes vēdera lejasdaļā uzskatīt par urīnpūšļa iekaisumu. Līdzīgi var izpausties ginekoloģisks iekaisums, olnīcas cista, endometrioze, akmens urīnvadā un pat apendicīts, tāpēc pašārstēšanās ar iepriekš atlikušām antibiotikām ir bīstama.

Otrs pārpratums ir sajaukt urīnceļu infekciju ar maksts iekaisumu. Pirmajā gadījumā tipiskas ir sāpes urinējot, bieža vajadzība un spiediena sajūta virs kaunuma kaula; otrajā priekšplānā ir nieze un izdalījumu izmaiņas. Ārstēšana šajos gadījumos ir atšķirīga.

Trešais ir pieņēmums, ka asinis urīnā vienmēr nozīmē infekciju. Tās var liecināt arī par akmeni, nieru slimību vai audzēju, tāpēc asinis urīnā, īpaši bez sāpēm, vienmēr ir iemesls izmeklēšanai pie ārsta, nevis novērošanai mājās.

Pirmā praktiski svarīgā lieta ir nervu kopīgums. Urīnpūsli, dzimumorgānus un taisno zarnu inervē lielā mērā tie paši krustu segmentu nervi. Tieši tāpēc muguras smadzeņu bojājums krustu daļā vienlaikus izjauc urinēšanu, zarnu darbību un dzimumfunkciju, un tāpēc iegurņa operācijās nervu saudzēšana ir atsevišķs ķirurģijas uzdevums.

Otra lieta ir tā, ka sāpes no šiem orgāniem bieži ir novirzītas. Nierakmens sāpes izstaro no sāniem uz cirksni un sēklinieku vai kaunuma lūpu, jo šo apvidu jutību nes tie paši muguras smadzeņu segmenti. Pacients sāpes jūt tur, kur bojājuma nav, un tas apgrūtina diagnozi.

Trešā lieta attiecas uz menopauzi. Estrogēnu līmeņa krišanās vienlaikus skar gan maksts gļotādu, gan urīnizvadkanālu un urīnpūšļa kaklu, jo šie audi ir embrioloģiski radniecīgi un tiem ir estrogēnu receptori. Tāpēc sausums, bieža urinēšana un atkārtotas urīnceļu infekcijas pēc menopauzes bieži parādās kopā un tiek risinātas kā viens stāvoklis.