Kas ir urotēlijs?

Tukša urīnpūšļa urotēlijs ir biezs un krokains, pilna urīnpūšļa urotēlijs ir plāns un gluds. Agrāk domāja, ka šūnas vienkārši slīd cita gar citu. Patiesībā notiek kas elegantāks: lietussargšūnu iekšienē glabājas diskveida pūslīši ar gatavu membrānas materiālu. Urīnpūslim pildoties, šie pūslīši iebūvējas šūnas virsmā un palielina tās laukumu, bet tukšojoties atkal tiek ievilkti atpakaļ.

Šūnas virsmu sedz olbaltumvielu plāksnītes, ko sauc par uroplakīniem, un starp šūnām ir īpaši cieši savienojumi. Tieši šī kombinācija padara urotēliju par vienu no necaurlaidīgākajiem epitēlijiem organismā.

Urīns nav vienkārši ūdens. Tas ir koncentrētāks par asinīm, parasti skābs un pilns ar vielmaiņas galaproduktiem, tostarp urīnvielu un skābēm. Ja šīs vielas brīvi izplūstu atpakaļ caur sienu, izzustu jēga nierēm tās vispār izvadīt, un pūšļa siena tiktu ķīmiski bojāta.

Urotēlijs veic arī nenovērtētu otro darbu: tas ir jutīgs. Izstiepjoties tā šūnas izdala signālvielas, kas kairina zem tām esošos nervu galus, un tieši no tā veidojas urīnpūšļa piepildījuma sajūta. Tas izskaidro, kāpēc urīnpūšļa iekaisuma gadījumā rodas nepanesama vēlme urinēt, lai gan pūslī ir maz urīna: iekaisis epitēlijs raida signālus nepamatoti.

Biežākā nepatikšana ir iekaisums. Cistīta gadījumā baktērijas pielīp pie urotēlija un bojā virsējo kārtu, radot dedzināšanu urinējot, biežu un steidzamu vēlmi urinēt un sāpes vēdera lejasdaļā. Ja pievienojas drudzis, drebuļi un sāpes sānos vai mugurā, tas norāda, ka iekaisums sasniedzis nieri, un tas prasa ārsta palīdzību tajā pašā dienā.

Nopietnākā slimība ir urotēlija karcinoma, kuras biežākā atrašanās vieta ir urīnpūslis. Tās galvenā pazīme ir asinis urīnā bez sāpēm. Tieši nesāpīgums padara šo simptomu bīstamu: cilvēki bieži nogaida, jo nekas nesāp, un asinis pēc pāris dienām pazūd pašas.

Asinis urīnā, pat ja tās parādījušās vienu vienīgu reizi un pat ja sāpju nav, vienmēr ir iemesls vērsties pie ārsta. Ar to nodarbojas urologs. Steidzami jāvēršas pēc palīdzības, ja urinēšana pilnībā apstājas, ja urīnā ir recekļi vai ja pievienojas augsts drudzis.

Saikne starp smēķēšanu un urīnpūšļa audzēju daudziem šķiet negaidīta, jo dūmi ar urīnpūsli tieši nesaskaras. Izskaidrojums slēpjas ķermeņa loģistikā: kaitīgās vielas uzsūcas plaušās, nonāk asinīs, nieres tās izfiltrē urīnā, un urīns ar šīm vielām stāv urīnpūslī stundām ilgi. Urotēlijs tādējādi saskaras ar koncentrētu šķīdumu daudz ilgāk nekā jebkurš cits audu veids.

No tā izriet divas praktiskas lietas. Pirmā: smēķēšanas atmešana samazina risku arī urīnceļiem, ne tikai plaušām. Otrā: regulāra šķidruma lietošana un urīnpūšļa neaizturēšana samazina laiku, ko koncentrēts urīns pavada saskarē ar sienu. Tas pats princips izskaidro, kāpēc noteiktu ķīmisku vielu ražošanā strādājošiem cilvēkiem urīnceļus pārbauda īpaši.

Visbiežāk urotēliju sajauc ar nieres funkcionālajiem audiem. Niere urīnu izgatavo savos sīkajos kamoliņos un kanāliņos, kurus klāj pavisam cits epitēlijs; urotēlijs sākas tikai tur, kur gatavs urīns ir savākts nieres bļodiņā. No tā izriet svarīga sekas onkoloģijā: audzējs, kas aug nieres kanāliņos, un audzējs, kas aug nieres bļodiņas urotēlijā, ir divas dažādas slimības ar atšķirīgu ārstēšanu, lai gan abas mēdz saukt par nieres vēzi.

Ir vērts atcerēties arī otru pusi: tā kā viens un tas pats urotēlijs izklāj visu urīnceļu ceļu, tā slimības mēdz būt vairākvietu. Tāpēc pēc urīnpūšļa audzēja ārstēšanas urologi ilgstoši novēro arī augšējos urīnceļus.