Kas ir epitēlija audzējs?

Epitēlijs ir cieši saistītu šūnu kārta, kas balstās uz plānas, bet ļoti nozīmīgas plēvītes, ko sauc par bazālo membrānu (membrana basalis). Zem tās atrodas saistaudi ar asinsvadiem un limfvadiem. Pats epitēlijs asinsvadus nesatur un barojas difūzijas ceļā no apakšā esošajiem audiem.

Epitēliju iedala pēc šūnu formas un kārtu skaita, un no šī iedalījuma tieši izriet, kāds audzējs attiecīgajā vietā var rasties.

• Vienkāršs cilindrisks epitēlijs: kuņģis, zarnas, dzemdes ķermenis; šeit rodas adenomas un adenokarcinomas.
• Daudzkārtains plakanšūnu epitēlijs: āda, mute, rīkle, barības vads, dzemdes kakla ārējā daļa; šeit rodas plakanšūnu karcinoma.
• Pārejas jeb urotēlijs: urīnpūslis, urīnvadi, nieru bļodiņa; šeit rodas urotēlija karcinoma.
• Ādas dīgļslānis: šeit rodas bazālo šūnu karcinoma, visbiežākais ādas ļaundabīgais audzējs.
• Dziedzeru epitēlijs: vairogdziedzeris, krūts, prostata, aizkuņģa dziedzeris; šeit rodas adenomas un dažādas adenokarcinomas.

Praksē visu izšķir attiecība pret bazālo membrānu un spēja izplatīties. Labdabīgs audzējs aug uz vietas un atspiež apkārtējos audus. Karcinoma in situ jau sastāv no ļaundabīgām šūnām, bet tās vēl atrodas virs bazālās membrānas, tātad nevar iekļūt asinsvados un dot metastāzes. Invazīva karcinoma šo robežu ir izlauzusi.

Šī atšķirība nav akadēmiska: tieši tā nosaka ārstēšanas apjomu un prognozi. In situ pārmaiņu savlaicīga izņemšana faktiski ir vēža profilakse, un uz šo principu balstās dzemdes kakla un resnās zarnas skrīnings.

Pāreja no veselas gļotādas uz invazīvu audzēju parasti nav pēkšņa. Tas ir gadiem ilgs process, kurā uzkrājas ģenētiskas pārmaiņas, un katrs solis padara šūnu kopu mazliet neatkarīgāku no organisma kontroles.

1. Hroniska kairinājuma vai kancerogēna iedarbība palielina šūnu dalīšanās ātrumu attiecīgajā epitēlijā.
2. Kādā šūnā rodas mutācija, kas dod tai nelielu dalīšanās priekšrocību, un tās pēcnācēji sāk dominēt.
3. Epitēlijs kļūst nekārtīgs: šūnu izmēri atšķiras, kodoli palielinās, nobriešana ir traucēta; to sauc par displāziju.
4. Pārmaiņas aptver visu epitēlija biezumu, bet bazālā membrāna vēl ir neskarta; tā ir karcinoma in situ.
5. Šūnas iegūst spēju noārdīt bazālo membrānu un ieaug apkārtējos saistaudos, sasniedzot asinsvadus un limfvadus.
6. Atsevišķas šūnas pārvietojas pa limfvadiem uz limfmezgliem un pa asinsvadiem uz attāliem orgāniem, veidojot metastāzes.

Patologs atzinumā gandrīz vienmēr norāda diferenciācijas pakāpi jeb gradāciju. Tā atbild uz jautājumu, cik ļoti audzēja šūnas vēl atgādina to audu, no kura tās cēlušās. Labi diferencēta adenokarcinoma joprojām veido dziedzerveida struktūras un ražo gļotas, savukārt vāji diferencētā audzējā šūnas ir zaudējušas gandrīz visas izcelsmes pazīmes.

Praktiskā nozīme ir vienkārša: jo mazāk audzējs atgādina normālos audus, jo agresīvāk tas parasti uzvedas. Gradācija tomēr nav tas pats, kas stadija. Stadija apraksta, cik tālu audzējs izplatījies, gradācija, cik nekārtīgas ir tā šūnas, un ārstēšanas plānā izmanto abus rādītājus kopā.

Epitēlija audzēju biežums ar vecumu izteikti pieaug, un tam ir loģisks iemesls: mutācijas uzkrājas, un to novēršanas mehānismi darbojas mazāk precīzi. Bērniem karcinomas ir retas; bērnu vecumā biežāki ir pavisam citas izcelsmes audzēji, kas rodas no asinsrades šūnām vai nenobriedušiem embrionāliem audiem.

Daļu risku cilvēks var ietekmēt. Smēķēšana, alkohols, liekais svars, nepietiekama aizsardzība pret sauli un hroniskas infekcijas, piemēram, cilvēka papilomas vīruss vai Helicobacter pylori, ir zināmi epitēlija audzēju riska faktori. Otra daļa ir mantota: ja tuvākajiem radiniekiem audzējs atklāts neparasti agri, par to ir vērts pastāstīt ģimenes ārstam, jo tad var būt pamats ģenētiskai konsultācijai.

Pirmais solis Latvijā gandrīz vienmēr ir ģimenes ārsts, kurš izvērtē sūdzības un nosūta pie attiecīgā speciālista: dermatologa, gastroenterologa, otorinolaringologa, uroloģi vai ginekologa. Diagnozi apstiprina patologs, bet ārstēšanu plāno onkologs kopā ar ķirurgu un staru terapijas speciālistu.

Neviena atsevišķa pazīme pati par sevi nenozīmē vēzi, taču dažas prasa izmeklēšanu, nevis nogaidīšanu.

• Ādas veidojums, kas mainās, asiņo vai nedzīst ilgāk par dažām nedēļām.
• Asinis izkārnījumos vai noturīgas izmaiņas zarnu darbībā.
• Asinis urīnā bez sāpēm.
• Aizsmakums vai rīšanas traucējumi, kas nepāriet vairākas nedēļas.
• Jauns, ciets, nesāpīgs sabiezējums krūtī vai nesāpīgs palielināts limfmezgls.
• Neizskaidrojams svara zudums kopā ar kādu no iepriekš minētajām pazīmēm.

Izmeklēšanai ir divi mērķi: iegūt audus diagnozei un noskaidrot izplatību. Šie mērķi bieži tiek sasniegti ar dažādām metodēm, tāpēc process parasti sastāv no vairākiem soļiem un aizņem laiku.

1. Apskate un taustīšana, bieži papildināta ar endoskopiju, ja audzējs atrodas dobā orgānā.
2. Audu parauga paņemšana: biopsija, polipa izņemšana vai smalkas adatas aspirācija.
3. Parauga apstrāde un iekrāsošana, pēc kuras patologs nosaka audzēja veidu un diferenciācijas pakāpi.
4. Imūnhistoķīmiska izmeklēšana, kurā ar antivielām nosaka šūnu olbaltumvielas un apstiprina epitēlija izcelsmi.
5. Attēldiagnostika, visbiežāk datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse, lai novērtētu izplatību un limfmezglus.
6. Atradnes apkopošana stadijā un ārstēšanas plāna sastādīšana ārstu konsīlijā.

Daudzi nekaitīgi veidojumi izskatās un taustās līdzīgi audzējam. Atšķirt tos pēc izskata vien nav iespējams, bet daži orientieri palīdz saprast, kāpēc ārsts vienu veidojumu novēro, bet otru izgriež.

Epitēlija šūnas saglabā savas izcelsmes olbaltumvielas arī tad, kad tās ir kļuvušas ļaundabīgas un nokļuvušas pavisam citā orgānā. Tieši uz to balstās mūsdienu patoloģija: ja limfmezglā vai aknās atrod audzēja perēkli, bet sākotnējais audzējs nav zināms, patologs ar antivielām pārbauda šūnu olbaltumvielu kopumu un bieži var pateikt, no kurienes tās nākušas.

Otra maz pieminēta lieta ir tā, ka audzēja augšana nav tikai pašu audzēja šūnu nopelns. Apkārtējie saistaudi, asinsvadi un imūnās šūnas veido vidi, kas audzēju var gan bremzēt, gan atbalstīt. Tieši šīs vides izpratne ir pamatā ārstēšanas virzienam, kas nevis nogalina audzēja šūnas tieši, bet maina to apkārtni un imūno atbildi.