Ko nozīmē paaugstināta amilāze asinīs?

Aizkuņģa dziedzera šūnas ražo fermentus un izvada tos pa kanālu sistēmu uz divpadsmitpirkstu zarnu. Šī sistēma ir noslēgta, un parasti tikai neliela fermenta daļa iekļūst starpšūnu telpā un no turienes asinīs.

Ja kanāls tiek nosprostots, piemēram, ar žultsakmeni papillas apvidū, spiediens kanālā aug, un fermenti sāk plūst atpakaļ audos. Ja šūnas tiek bojātas tieši, piemēram, alkohola, dažu medikamentu vai traumas dēļ, saturs izplūst tieši.

Amilāze ir neliela molekula, un nieres to filtrē. Tāpēc tās līmenis asinīs pēc akūta notikuma parasti samazinās ātri, bieži jau dažu dienu laikā, kamēr lipāze saglabājas paaugstināta ilgāk. Tieši šis laika atšķirības ir iemesls, kāpēc vēlu atnākušam pacientam amilāze var jau būt normāla, lai gan pankreatīts ir.

Siekalu dziedzeri ražo savu amilāzes veidu, kas asins analīzē tiek izmērīts kopā ar aizkuņģa dziedzera veidu. Tāpēc kopējā amilāze ir divu avotu summa, un pieaugums pats par sevi nenorāda, kurš dziedzeris to radījis. Daļa laboratoriju spēj noteikt aizkuņģa dziedzera frakciju atsevišķi, un tas ir noderīgi neskaidros gadījumos.

Praksē abus fermentus bieži nosaka kopā vai izvēlas lipāzi. Katram ir savas stiprās puses.

Amilāzes pieaugumam ir daudz cēloņu, un ne visi ir saistīti ar aizkuņģa dziedzeri. Tieši tāpēc rezultāts vienmēr jāskata kopā ar sūdzībām un izmeklēšanas atradi.

• Akūts pankreatīts, visbiežāk žultsakmeņu vai alkohola dēļ.
• Aizkuņģa dziedzera kanāla vai žultsceļu nosprostojums, tostarp audzēja dēļ.
• Siekalu dziedzeru slimības: epidēmiskais parotīts, siekalu dziedzera akmens, iekaisums.
• Doba orgāna perforācija vai zarnu nosprostojums.
• Ārpusdzemdes grūtniecība un olvada plīsums.
• Nieru mazspēja, kurā amilāze sliktāk izdalās ar urīnu.
• Diabētiskā ketoacidoze, smagas apdeguma un traumas, dažu medikamentu lietošana.
• Makroamilazēmija, kurā amilāze saistās ar olbaltumvielu un nevar izfiltrēties caur nierēm.

Reizēm amilāze asinīs ir stabili paaugstināta gadiem, bet cilvēks ir pilnīgi vesels, un visi izmeklējumi ir normāli. Bieži izrādās, ka amilāzes molekulas ir saistījušās ar imūnglobulīnu un izveidojušas pārāk lielu kompleksu, ko nieres nespēj izfiltrēt.

Rezultāts ir tāds, ka amilāze uzkrājas asinīs, bet urīnā tās ir maz. Tieši šī neatbilstība starp augstu līmeni asinīs un zemu izdalīšanos ar urīnu ir galvenā pazīme, pēc kuras šo stāvokli atpazīst.

Šis stāvoklis nav slimība un neprasa ārstēšanu. Tā atpazīšana tomēr ir svarīga, jo neatpazīta makroamilazēmija bieži noved pie atkārtotiem, nevajadzīgiem izmeklējumiem un nepamatotām aizdomām par aizkuņģa dziedzera slimību.

Akūts pankreatīts ir diagnoze, kuru neliek pēc viena rādītāja. To apstiprina, ja sakrīt vismaz divas no trim pazīmēm: raksturīgas sāpes, fermentu būtiska paaugstināšanās un attēldiagnostikas atrade.

Svarīgi ir arī tas, ko ārsts dara ar rezultātu tālāk. Akūta pankreatīta ārstēšanas pamats ir agrīna un pietiekama šķidruma ievade vēnā, sāpju remdēšana un cēloņa novēršana, piemēram, žultsakmeņa izņemšana no žultsvada. Fermentu līmeņa atkārtota kontrole ārstēšanas gaitā parasti neko nemaina lēmumos.

1. Novērtē sāpes: tipiski stipras, vēdera augšdaļā, bieži izstarojošas uz muguru, nereti ar vemšanu.
2. Nosaka lipāzi vai amilāzi asinīs; diagnostiski nozīmīgs ir vairākkārtējs pieaugums pāri laboratorijas augšējai robežai.
3. Veic vēdera ultrasonogrāfiju, galvenokārt lai meklētu žultsakmeņus kā cēloni.
4. Nosaka aknu un žultsceļu rādītājus, kalciju, triglicerīdus, nieru rādītājus un iekaisuma rādītājus.
5. Smagākos vai neskaidros gadījumos veic datortomogrāfiju, parasti ne uzreiz, bet pēc dažām dienām, kad izmaiņas ir labāk redzamas.
6. Ar šo stāvokli strādā gastroenterologs un ķirurgs, bet akūtā fāzē pacients bieži nonāk neatliekamās palīdzības un intensīvās terapijas aprūpē.

Zemai amilāzei praksē ir daudz mazāka nozīme nekā augstai, un atsevišķi šo rādītāju parasti nevērtē. Tas var būt pazemināts, ja aizkuņģa dziedzera audi ir plaši aizstāti ar rētaudiem pēc ilgstoša hroniska iekaisuma.

Tāpat zemāks līmenis iespējams cistiskās fibrozes gadījumā, kurā biezs sekrēts nosprosto dziedzera kanālus, un pēc plašas aizkuņģa dziedzera operācijas.

Aizkuņģa dziedzera nepietiekamu fermentu izdali gan nevērtē pēc amilāzes asinīs. Tam izmanto izkārnījumu izmeklēšanu, kā arī klīniskās pazīmes: taukainus, smacīgus, grūti noskalojamus izkārnījumus, svara zudumu un vēdera pūšanos pēc taukainas maltītes.

Pirmā un biežākā kļūda ir pieņēmums, ka paaugstināta amilāze vienmēr nozīmē pankreatītu. Siekalu dziedzera izcelsmes pieaugums var būt tikpat liels, un to var atšķirt ar amilāzes frakciju noteikšanu, ja tas ir pieejams.

Otra kļūda ir uzskats, ka jo augstāks līmenis, jo smagāka slimība. Tā nav: fermenta līmenis neparedz ne slimības gaitu, ne komplikāciju risku. Smagumu vērtē pēc orgānu darbības rādītājiem, nevis pēc fermenta skaitļa, un tieši tāpēc atkārtota amilāzes noteikšana ārstēšanas gaitā parasti nav lietderīga.

Trešā ir sāpju izcelsmes sajaukšana. Vēdera augšdaļas sāpes ar paaugstinātu amilāzi var rasties arī perforētas kuņģa čūlas, zarnu nosprostojuma vai zarnu asinsrites traucējumu gadījumā, un tie visi ir ķirurģiski stāvokļi ar pavisam citu ārstēšanu.

Neatliekami jāvēršas pēc palīdzības, ja parādās stipras, pastāvīgas vēdera augšdaļas sāpes, kas izstaro uz muguru, īpaši kopā ar vemšanu, drudzi, ādas dzeltenumu vai stāvokļa strauju pasliktināšanos. Šādas sāpes nedrīkst mēģināt pārciest mājās vai apslāpēt ar pretsāpju līdzekļiem.

Mazāk zināms, bet praktiski svarīgs fakts ir tas, ka amilāzes mērījums var būt normāls arī īsta pankreatīta gadījumā. Tas notiek, ja pacients ierodas vēlu, kad līmenis jau ir kritis, vai smagas paaugstinātu triglicerīdu izraisītas formas gadījumā, kurā mērījumu var traucēt pats asins paraugs.

Tikpat svarīgi ir tas, ka amilāzes noteikšana nav skrīninga izmeklējums. Tās noteikšana cilvēkam bez sūdzībām biežāk rada neskaidrību nekā labumu, jo nelieli novirzieni ir izplatīti un noved pie izmeklējumu virknes bez reāla ieguvuma. Šo analīzi nozīmē tad, kad ir konkrētas aizdomas.