Paaugstināta amilāze asinīs: biežākie cēloņi

Lielāko daļu asinīs esošās amilāzes veido divas formas. Aizkuņģa dziedzera forma nāk no dziedzera acināro šūnu granulām, siekalu forma no pieauss, zemžokļa un zemmēles dziedzeriem. Nelielā daudzumā enzīmu ražo arī olvadi, olnīcas, plaušas, tievā zarna un dažkārt audzēju audi.

Izvadīšana notiek divos veidos: pa nierēm ar urīnu un ar retikuloendoteliālās sistēmas palīdzību. Amilāzes uzturēšanās laiks asinīs ir īss, tāpēc pēc akūta notikuma tā pieaug ātri, dažu stundu laikā, un tikpat ātri normalizējas, parasti dažu dienu laikā.

Tieši šis īsais laiks ir galvenais iemesls, kāpēc vēlīnā pankreatīta gadījumā amilāze var būt jau normāla, kaut gan slimība turpinās. Ja cilvēks pie ārsta nonāk trešajā vai ceturtajā dienā, normāls rādītājs neko neizslēdz.

Normas robežas dažādās laboratorijās atšķiras, jo atšķiras metodes un mērvienības. Tāpēc rezultāts vienmēr jāsalīdzina ar tās pašas laboratorijas norādīto atsauces intervālu, nevis ar atmiņā palikušiem skaitļiem no citas iestādes.

Akūta pankreatīta diagnostikā starptautiski pieņemtais slieksnis ir līmenis, kas vismaz trīs reizes pārsniedz normas augšējo robežu. Tomēr arī šis slieksnis nav pietiekams viens pats: diagnozi apstiprina, ja ir vismaz divi no trim kritērijiem, proti, tipiskas sāpes vēdera augšdaļā ar izstarojumu uz muguru, raksturīgs enzīmu pieaugums un attēldiagnostikā redzamas pārmaiņas.

Svarīgi ir arī tas, ko rādītājs nepasaka. Amilāzes augstums nekorelē ar slimības smagumu: cilvēkam ar ļoti augstu skaitli slimība var noritēt viegli, bet smaga, nekrotizējoša pankreatīta gadījumā skaitlis var būt tikai mēreni paaugstināts. Prognozi vērtē pēc citiem rādītājiem un pēc klīniskā stāvokļa.

Šī ir cēloņu grupa, par kuru domā vispirms, un tajā ietilpst gan akūti, gan hroniski stāvokļi.

Divi visbiežākie akūta pankreatīta cēloņi pasaulē ir žultsakmeņi un alkohola lietošana, un abos gadījumos sākums parasti ir pēkšņs un sāpes ļoti stipras.

• Akūts pankreatīts: pēkšņas stipras sāpes vēdera augšdaļā ar izstarojumu uz muguru, slikta dūša un vemšana.
• Hroniska pankreatīta paasinājums, kurā pieaugums bieži ir mērenāks nekā akūtā gadījumā.
• Aizkuņģa dziedzera vada aizsprostojums ar akmeni, sašaurinājumu vai audzēju.
• Pseidocista vai citas pankreatīta vēlīnās sekas.
• Stāvoklis pēc endoskopiskas žultsvadu un aizkuņģa dziedzera vada izmeklēšanas, kad enzīmu pieaugums ir bieži sastopams.
• Vēdera trauma ar aizkuņģa dziedzera saspiedumu, piemēram, pret stūri vai drošības jostu.

Šo grupu bieži aizmirst, un tieši tāpēc tā ir svarīga. Ja vēdera sāpju nav vai tās neatbilst pankreatīta ainai, cēlonis jāmeklē citur.

Atsevišķi jāpiemin zāles: vairākas medikamentu grupas var paaugstināt amilāzi vai izraisīt pankreatītu, tāpēc ārstam vienmēr jāpajautā par visiem lietotajiem preparātiem, arī par uztura bagātinātājiem.

• Siekalu dziedzeru slimības: epidēmiskais parotīts jeb cūciņas, siekalu akmens, dziedzera iekaisums vai trauma.
• Nieru mazspēja, kurā izvadīšana ir palēnināta un līmenis paaugstinās bez dziedzera bojājuma.
• Zarnu aizsprostojums, zarnu išēmija, kuņģa vai zarnas perforācija un peritonīts.
• Ārpusdzemdes grūtniecība ar plīsumu, olnīcu procesi un dažas ginekoloģiskas slimības.
• Diabētiskā ketoacidoze un smaga alkohola lietošana.
• Ēšanas traucējumi ar atkārtotu vemšanu, kuros palielinās siekalu dziedzeri un aug siekalu formas amilāze.
• Retāk plaušu slimības, galvas trauma, plaši apdegumi un daži audzēji, kas paši ražo enzīmu.

Dažiem cilvēkiem amilāzes molekulas asinīs savienojas ar imūnglobulīniem un veido lielus kompleksus. Šādu kompleksu nieres vairs nespēj izfiltrēt, tāpēc enzīms uzkrājas asinīs, kaut gan aizkuņģa dziedzeris ir pilnīgi vesels. Šo stāvokli sauc par makroamilāzēmiju.

Tā ir nekaitīga parādība, kas neprasa ārstēšanu, bet tā ir svarīga, jo bez atpazīšanas cilvēks var tikt pakļauts atkārtotai datortomogrāfijai, endoskopijām un pat hospitalizācijām, meklējot neesošu pankreatītu.

Aizdomas rodas tad, kad amilāze ir pastāvīgi paaugstināta, bet sūdzību nav un lipāze ir normāla. Apstiprināšanai nosaka amilāzi urīnā: makroamilāzēmijas gadījumā urīnā tās ir maz vai nav vispār, jo komplekss netiek filtrēts. Izmanto arī amilāzes un kreatinīna klīrensa attiecību.

Mūsdienu vadlīnijās aizkuņģa dziedzera iekaisuma diagnostikā priekšroka dota lipāzei. Iemesli ir vairāki, un tie ir praktiski, nevis teorētiski.

Ja ir pieejami abi rādītāji, ārsts parasti vairāk paļaujas uz lipāzi, bet amilāze var palīdzēt, ja rodas jautājums par siekalu dziedzeru izcelsmi.

Paaugstināta amilāze nav diagnoze, bet norāde turpināt izmeklēšanu. Rīcības kārtība ir atkarīga no tā, vai cilvēkam ir vēdera sāpes un cik smags ir vispārējais stāvoklis.

Ar akūtu pankreatītu nodarbojas ķirurgs un gastroenterologs stacionārā, hroniskus stāvokļus vada gastroenterologs, siekalu dziedzeru slimības otorinolaringologs, bet nieru cēloņu gadījumā nefrologs.

1. Vispirms novērtē sāpju raksturu, vitālos rādītājus un vēdera apskati, lai saprastu, vai stāvoklis ir neatliekams.
2. Nosaka lipāzi, aknu rādītājus, bilirubīnu, iekaisuma rādītājus, kalciju, triglicerīdus, glikozi un nieru rādītājus.
3. Veic vēdera dobuma ultrasonogrāfiju, galvenokārt lai meklētu žultsakmeņus un žultsvada paplašinājumu.
4. Ja diagnoze nav skaidra vai stāvoklis pasliktinās, izmanto datortomogrāfiju ar kontrastvielu, parasti ne pirmajās stundās, bet vēlāk, kad izmaiņas jau ir redzamas.
5. Ja sūdzību nav un rādītājs paaugstināts atkārtoti, nosaka amilāzi urīnā un izoformas, lai izslēgtu makroamilāzēmiju un siekalu izcelsmi.

Asinis nav vienīgā vide, kurā šo enzīmu nosaka. Urīna amilāze paliek paaugstināta ilgāk nekā asins rādītājs, jo nieres enzīmu izvada pakāpeniski, tāpēc tā var palīdzēt, ja cilvēks pie ārsta nonācis vēlu. Tā ir arī galvenais paņēmiens, ar ko atšķir makroamilāzēmiju no īsta dziedzera bojājuma.

Vēdera dobuma vai pleiras šķidrumā noteikta ļoti augsta amilāze norāda uz aizkuņģa dziedzera sulas noplūdi. Tas notiek, ja plīsis vads vai pseidocista, un šādos gadījumos šķidruma rādītājs parasti daudzkārt pārsniedz asinīs mērīto. Tā ir svarīga norāde ķirurgam, jo šāds stāvoklis prasa atsevišķu ārstēšanas taktiku.

Pēc vēdera dobuma operācijām amilāzi mēra arī drenāžas šķidrumā. Paaugstināts rādītājs tur var liecināt par aizkuņģa dziedzera savienojuma vietas nepietiekamību, un tā ir viena no komplikācijām, ko ķirurgi mērķtiecīgi novēro pēcoperācijas dienās. Šie izmeklējumi tiek veikti stacionārā, un tos vērtē ārstējošā komanda kopumā, nevis pēc atsevišķa skaitļa.

Viena no biežākajām kļūdām ir pieņemt, ka normāls enzīmu līmenis izslēdz pankreatītu. Tā nav. Pastāv vairākas situācijas, kurās rādītāji var būt normāli vai tikai nedaudz paaugstināti.

Pirmā ir novēlota vēršanās pēc palīdzības, jo amilāzes pieaugums ir īslaicīgs. Otrā ir hronisks pankreatīts ar izteiktu dziedzera bojājumu: audi, kas ražo enzīmu, ir jau zuduši, tāpēc nav no kā pieaugt. Trešā ir pankreatīts uz ļoti augstu triglicerīdu fona, kuros noteikšanas metode pati var dot maldinoši zemus rezultātus, ja paraugs nav attiecīgi apstrādāts.

Tieši tāpēc lēmumu pieņem pēc kopējās ainas. Ja cilvēkam ir stipras, nerimstošas vēdera augšdaļas sāpes ar izstarojumu uz muguru, vemšana un pasliktinās vispārējais stāvoklis, palīdzība nepieciešama nekavējoties neatkarīgi no tā, ko rāda analīze. Šis raksts ir vispārīgs skaidrojums un neaizstāj ārsta izvērtējumu.