Ožas šūnas: kā cilvēks sajūt smaržas

Ožas gļotāda ir daudzrindu epitēlijs, kurā blakus ožas šūnām atrodas vairāku veidu palīgšūnas. Balsta šūnas veido stingru karkasu, notur jonu līdzsvaru un daļēji neitralizē kaitīgās vielas, kas ieelpotas kopā ar gaisu.

Gļotādas pamatnē atrodas bazālās šūnas, kas darbojas kā cilmes šūnas. Tieši tās nodrošina ožas šūnu nomaiņu un atjaunošanos pēc bojājuma, un to krājuma stāvoklis lielā mērā nosaka, vai oža pēc infekcijas atjaunosies.

Zem epitēlija atrodas dziedzeri, kas ražo īpašas gļotas ar olbaltumvielām, kas piesaista smaržu molekulas. Nervu šķiedras ceļā uz smadzenēm ietver īpašas ožas apvalka šūnas, kas veicina jaunu šķiedru ieaugšanu; tieši šī īpašība padara tās interesantas arī nervu atjaunošanas pētījumos.

Uz ožas šūnas dendrīta gala atrodas neliels pumpurveida paplašinājums, no kura gļotu slānī izplešas nekustīgas skropstiņas. Tieši uz tām atrodas receptoru olbaltumvielas.

Kad molekula piesaistās receptoram, iedarbojas G olbaltuma kaskāde, šūnā pieaug cikliskā adenozīnmonofosfāta daudzums, atveras jonu kanāli un šūna uzbudinās. Signāls pa plāno, nemielinizēto aksonu dodas uz augšu.

Šie aksoni apvienojas nelielos kūlīšos un šķērso sietiņkaula caurumoto plātni. Ožas sīpolā tie ieiet apaļos veidojumos, ko sauc par glomeruliem, un tur pārslēdzas uz nākamo neironu. Būtiski ir tas, ka šūnas ar vienu un to pašu receptoru sūta savus aksonus uz vieniem un tiem pašiem glomeruliem, tātad jau pirmajā pārslēgšanās vietā veidojas sakārtota smaržu karte.

1. Ieelpa vai ošņāšana aizved gaisu līdz deguna dobuma jumtam.
2. Smaržas molekula izšķīst gļotu slānī.
3. Tā piesaistās receptoram uz ožas šūnas skropstiņām.
4. Šūnā rodas elektrisks signāls.
5. Aksons to nes caur sietiņkaula plātni uz ožas sīpolu.
6. Sīpola glomerulos signāls pārslēdzas un dodas uz garozu.

No ožas sīpola signāls pa ožas ceļu nonāk pirmveida ožas garozā, mandeļveida kodolā un ar atmiņu saistītajās deniņu daivas struktūrās. Atšķirībā no redzes, dzirdes un taustes ožas signāls pirmo reizi sasniedz garozu, neiejot talāmā.

Šis īsais ceļš ir anatomisks izskaidrojums parādībai, ko pazīst gandrīz visi: smarža bieži izsauc spilgtu, emocionāli piesātinātu atmiņu ātrāk un negaidītāk nekā attēls vai skaņa. Signāls emociju un atmiņas struktūras sasniedz gandrīz uzreiz, pirms vēl ir paspējis izveidoties apzināts apraksts.

Tam ir arī otra puse. Smaržu nosaukt ir daudz grūtāk nekā to atpazīt, jo ožas ceļš ar valodas apvidiem ir saistīts vājāk nekā redze. Sajūta „es zinu, kas tas ir, bet nevaru nosaukt" ožā ir normas variants, nevis atmiņas traucējums.

Lielākā daļa nervu šūnu pieaugušam cilvēkam netiek aizstātas. Ožas šūnas ir izņēmums: tās pastāvīgi iet bojā un no bazālajām šūnām izaug jaunas, kas atkal izstiepj aksonu līdz ožas sīpolam un atrod tur pareizo vietu.

Iemesls šādai izņēmuma kārtībai ir atrašanās vieta. Šīs šūnas ir tieši pakļautas ieelpotam gaisam ar putekļiem, ķimikālijām, vīrusiem un baktērijām, tāpēc to bojāeja ir neizbēgama, un sistēma to paredz.

Atjaunošanās tomēr nav bezgalīga. Atkārtoti bojājumi izsmeļ cilmes šūnu krājumu un bojā apkārtējo audu struktūru, tāpēc pēc smagas infekcijas, ilgstoša iekaisuma vai ķīmiskas traumas oža var neatgriezties pilnībā. Ar gadiem ožas gļotādas laukums samazinās, un daļu tās vietas ieņem parastais elpceļu epitēlijs.

Ožas traucējumus iedala pēc mehānisma. Vadīšanas traucējumu gadījumā gaiss vienkārši nenonāk līdz ožas gļotādai, piemēram, deguna polipu, hroniska deguna blakusdobumu iekaisuma, izteiktas gļotādas tūskas vai deguna starpsienas līkuma dēļ. Pašas šūnas šeit ir veselas.

Uztveres traucējumu gadījumā bojātas ir ožas šūnas vai ceļš uz smadzenēm. Biežākie cēloņi ir vīrusu infekcijas, galvas trauma, kurā sietiņkaula plātnes līmenī pārtrūkst plānās nervu šķiedras, ķīmisku vielu iedarbība un dažas neiroloģiskas slimības.

Sastopami arī izkropļojumi: parosmija, kad pazīstama smarža kļūst pretīga, un fantosmija, kad smarža jūtama bez avota. Parosmija bieži parādās ožas atjaunošanās gaitā pēc vīrusu infekcijas un pati par sevi ir zīme, ka nervu šķiedras aug atpakaļ, tikai vēl nav atradušas pareizās vietas.

• Anosmija: ožas nav vispār.
• Hiposmija: oža pavājināta.
• Parosmija: pazīstamas smaržas uztvertas izkropļoti.
• Fantosmija: smarža jūtama bez jebkāda avota.
• Presbiosmija: pakāpeniska ožas pavājināšanās ar gadiem.

Ožas zudums nav tikai dzīves baudījuma jautājums. Cilvēks bez ožas nesajūt gāzes noplūdi, dūmus un sabojājušos pārtiku, un tas ir reāls drošības risks; mājās ieteicams uzstādīt dūmu un gāzes detektorus un vairāk paļauties uz derīguma termiņiem nekā uz smaržu.

Pie otorinolaringologa jāvēršas, ja oža pasliktinājusies ilgāk par dažām nedēļām, ja vienlaikus ir pastāvīgs aizlikts deguns, izdalījumi vai asiņošana, ja ožas zudums radies pēc galvas traumas vai ja tas ir tikai vienā pusē.

Neiroloģisks vērtējums nepieciešams, ja ožas zudumam pievienojas galvassāpes, redzes traucējumi, personības vai atmiņas pārmaiņas, kustību palēnināšanās vai trīce. Ožas pavājināšanās var parādīties agrīni dažās neirodeģeneratīvās slimībās, tomēr pati par sevi tā nav diagnoze un nekādā gadījumā nav pamats pašam izdarīt secinājumus.

Vienkāršākajā variantā izmanto standartizētus smaržu testus: piesūcinātas zīmuļveida ierīces vai skrāpējamas kartītes ar noteiktām smaržām, ko cilvēks atpazīst no piedāvātajiem variantiem. Tā var novērtēt gan slieksni, gan atpazīšanas spēju, gan abu nāsu atšķirību.

Deguna dobumu apskata ar endoskopu, lai redzētu polipus, gļotādas iekaisumu vai anatomiskas pārmaiņas. Deguna blakusdobumu datortomogrāfija parāda iekaisumu un aizsprostojumu, bet magnētiskā rezonanse ļauj novērtēt ožas sīpolus un smadzeņu struktūras.

Praktisks pašpārbaudes veids ir salīdzināt katru nāsi atsevišķi ar pazīstamu smaržu, piemēram, kafiju vai ziepēm, aizspiežot otru nāsi. Tas nav diagnostikas tests, bet ļauj pamanīt vienpusēju pasliktināšanos, kas vienmēr ir iemesls doties pie ārsta.

Ožas treniņš ir viena no retajām metodēm ar pierādītu labumu pēc vīrusu izraisīta ožas zuduma. Tā būtība ir vienkārša: divreiz dienā vairākas nedēļas vai mēnešus apzināti ošņāt dažas noteiktas, atšķirīgas smaržas, katru pa dažiem desmitiem sekunžu. Tā nav maģija, bet nervu sistēmas pielāgošanās izmantošana, kamēr jaunās šūnas aug atpakaļ.

Otra maz zināma lieta ir tā, ka ožas šūnu aksoni ir ārkārtīgi plāni un iet caur kaula atverēm. Galvas triecienā smadzenes pret galvaskausu nobīdās, un šīs šķiedras var vienkārši pārtrūkt tieši kaula plātnes līmenī. Tāpēc ožas zudums pēc galvas traumas nav „nervu šoks", bet mehānisks bojājums, un tā atjaunošanās ir lēna un nepilnīga.

Trešais novērojums ir ikdienišķs: cilvēks savas mājas, sava apģērba un savu ķermeņa smaržu nejūt, jo ožas sistēma ļoti ātri pielāgojas pastāvīgam signālam. Tā ir adaptācija, nevis ožas trūkums, un tieši tāpēc smaržu vērtēšanai vienmēr vajadzīgs cilvēks no malas.