Kas ir ožas sistēma?

Ožas trakts galvaskausa pamatnē sadalās joslās, kas ved uz vairākām vietām: bumbierveida garozu, kas ir galvenā ožas garoza, mandeļveida kodolu, entorinālo garozu un ožas pauguriņu.

Šo galamērķu saraksts ir šīs sistēmas svarīgākā īpatnība. Mandeļveida kodols ir emociju, jo īpaši baiļu, centrs. Entorinālā garoza ir galvenā ieeja hipokampā, tas ir, atmiņā.

Citiem vārdiem, smaržas signāls sasniedz emociju un atmiņas struktūras, pirms tas vispār ir apzināti atpazīts. Tieši tāpēc smarža bieži vispirms rada sajūtu vai atmiņu un tikai pēc tam nosaukumu, kamēr ar redzi notiek otrādi.

Visas pārējās maņas, pirms sasniedz garozu, tiek pārslēgtas talāmā, kas darbojas kā šķirotava un filtrs. Oža ir vienīgais izņēmums: tā nonāk garozā pa tiešo.

Tā nav sīka anatomijas detaļa. Tā ir strukturālā atbilde uz jautājumu, kāpēc smarža iedarbojas tik pēkšņi un tik emocionāli. Ožas ceļš vienkārši ir īsāks un vecāks par pārējiem, un tas ved uz citām vietām.

Tas izskaidro arī, kāpēc smaržu ir tik grūti aprakstīt vārdos. Valodas apstrādes apgabali šajā ceļā tieši neiekļaujas, un vairums cilvēku smaržu apraksta ar objektu, nevis ar īpašību: saka „ož pēc kanēļa“, nevis nosauc pazīmi tā, kā to dara ar krāsu vai skaņu.

Ortonazālā oža ir tā, ko cilvēks izmanto, ieelpojot caur nāsīm. Retronazālā oža ir tā, kad gaistošās molekulas no mutes paceļas uz deguna dobumu košļājot un rijot.

Tas, ko sarunvalodā sauc par ēdiena garšu, lielākoties ir tieši retronazālā oža. Īstā garša no mēles dod tikai saldu, sāļu, skābu, rūgtu un umami. Viss pārējais ir smarža, kas nāk no mutes aizmugures.

Pie tā pievienojas vēl viens, pilnīgi atsevišķs ceļš: trijzaru nervs, kas deguna un mutes gļotādā uztver kairinājumu. Mentola vēsums, čilli dedzināšana, sīpola asums un amonjaka dūriens nāk no šī nerva, nevis no ožas. Tāpēc cilvēks, kas ir pilnīgi zaudējis ožu, joprojām jūt amonjaka dūrienu degunā, un tieši to izmanto, lai pārbaudītu, vai ožas zudums ir īsts.

Ožas traucējumiem ir savi apzīmējumi: ožas zudums, ožas pavājināšanās, izkropļota oža, kad pazīstama smarža kļūst pretīga, un smaržas maldi, kad cilvēks jūt smaržu, kuras nav.

Cēloņi dalās divās grupās. Ja gaiss nesasniedz deguna jumtu, vainīgas ir iesnas, alerģija, polipi vai izliekta starpsiena. Ja ceļš ir brīvs, bet oža nav, jādomā par vīrusu infekcijas sekām, galvas traumu, ķīmisku iedarbību vai nervu sistēmas slimību.

Atsevišķi jāpiemin, ka ožas pavājināšanās var parādīties gadus pirms Parkinsona vai Alcheimera slimības pirmajām pamanāmajām pazīmēm. Tas nav iemesls uztraukumam pēc katras iesnas, bet ir iemesls ilgstošu ožas zudumu izmeklēt, nevis pieņemt kā neizbēgamu.

Pie ārsta jādodas, ja oža nav atgriezusies vairākas nedēļas, ja traucējumi ir tikai vienā deguna pusē, ja tiem pievienojas deguna asiņošana, galvassāpes vai neiroloģiski simptomi. Sāk ar ģimenes ārstu un otolaringologu; ja cēlonis ir nervu sistēmā, tālāk izmeklē neirologs.

Praktiskais drošības jautājums: cilvēks bez ožas nejūt gāzi, dūmus un sabojātu pārtiku. Gāzes un dūmu detektori mājā šādā gadījumā nav izvēles jautājums.

Visbiežākā kļūda ir sajaukt ožas nervu, ožas sīpolu un ožas traktu. Ožas nervs (n. olfactorius) nav garš nervs, kas stiepjas cauri galvai. Tie ir tikai īsi, dažus milimetrus gari uztverošo šūnu aksonu kūlīši no gļotādas līdz sīpolam.

Tas, ko smadzeņu pamatnē redz kā gaišu svītru un ko bieži nosauc par ožas nervu, ir ožas trakts, un tas jau ir smadzeņu audi, nevis perifērs nervs.

Otra sajaukšana ir starp ožas gļotādu un parasto deguna gļotādu. Ožas gļotāda aizņem nelielu laukumu pašā deguna jumtā; visa pārējā deguna daļa ir elpošanas gļotāda, kuras uzdevums ir gaisu sasildīt, samitrināt un notīrīt.

Pirmais ir tas, ka cilvēks ož slikti. Šis uzskats radās, salīdzinot ožas sīpola izmēru pret smadzeņu kopējo apjomu, kas ir maldinošs mērs. Pārbaudot jutību pret konkrētām vielām, izrādās, ka cilvēks daudzas no tām uztver tikpat labi vai labāk nekā dzīvnieki, kurus pieņemts uzskatīt par labiem ožas meistariem. Mūsdienu pētnieki šo veco uzskatu vairs nepieņem bez iebildumiem.

Otrais ir par feromoniem. Daudziem dzīvniekiem ir atsevišķs vomeronazālais orgāns, kas uztver sugas iekšējos signālus. Cilvēka deguna starpsienā ir šī orgāna rudiments, bet pieaugušam cilvēkam tam nav funkcionējoša nervu savienojuma ar smadzenēm. Tāpēc apgalvojumi par produktiem, kas iedarbojoties caur „cilvēka feromonu orgānu“, ar šo anatomiju nesaskan.

Ir arī reta, bet pamācoša slimība: iedzimts ožas trūkums kopā ar dzimumnobriešanas aizkavēšanos. Iemesls ir tas, ka attīstības laikā dzimumhormonus vadošie neironi migrē uz smadzenēm tieši gar ožas nervu ceļu. Ja šis ceļš neizveidojas, neizveidojas arī viens, ne otrs. Tas ir skaists piemērs tam, kā divas nesaistītas funkcijas izrādās saistītas ar kopīgu attīstības ceļu.