Maņu sistēma: uztvērēji, ceļi un apstrāde

Uztvērējus var grupēt pēc dažādām pazīmēm, un katrs dalījums atbild uz savu jautājumu. Pēc kairinājuma veida iedalījums paskaidro, ko uztvērējs vispār spēj pamanīt. Pēc atrašanās vietas iedalījums nosaka, par ko tas ziņo: par ārējo vidi, par ķermeņa stāvokli vai par iekšējiem orgāniem.

Trešais dalījums ir pēc pielāgošanās ātruma un praksē ir viens no noderīgākajiem. Ātri pielāgojošies uztvērēji ziņo par pārmaiņu un apklust, ja kairinājums paliek nemainīgs; lēni pielāgojošies uztur ziņojumu visu kairinājuma laiku. Tāpēc no rīta uzvilktu apģērbu jūtam dažas sekundes, bet locītavas stāvokli jūtam nepārtraukti.

Nervu impulss vienmēr ir vienāds pēc formas, tāpēc informācija par kairinājumu tiek pārraidīta citādi, nevis mainot impulsa lielumu. Kairinājuma veidu nosaka tas, pa kuru ceļu impulss nonāk: acs nerva kairinājums vienmēr dos gaismas sajūtu, arī ja to izraisījis spiediens uz acs ābolu.

Kairinājuma vietu nosaka tas, kuras šķiedras ir aktīvas, un cik precīzi to var noteikt, atkarīgs no uztvērēja lauka lieluma. Uz pirkstu galiem un lūpām šie lauki ir sīki, tāpēc divus tuvus pieskārienus tur atšķir viegli; uz muguras tie ir plaši, tāpēc tie paši divi pieskārieni saplūst vienā.

Kairinājuma stiprumu kodē impulsu biežums un iesaistīto šķiedru skaits: jo stiprāks kairinājums, jo biežāki impulsi un jo vairāk uztvērēju iesaistās. Svarīgi, ka sajūtas pieaugums nav proporcionāls kairinājuma pieaugumam: lai sajūta divkāršotos, kairinājumam jāpalielinās daudzkārt. Tieši tāpēc istabā, kur jau deg viena lampa, otrās lampas pieslēgšana šķiet pieticīgāka pārmaiņa nekā pirmās iedegšana tumsā.

Ķermeņa jutībai ir divi galvenie augšupejošie ceļi, un tie ir jāatšķir, jo to bojājums dod pilnīgi atšķirīgu ainu. Smalkā taustes jutība, vibrācija un ķermeņa stāvokļa izjūta iet pa muguras smadzeņu aizmugurējām virvēm un krustojas tikai iegarenajās smadzenēs. Sāpju un temperatūras sajūta pārslēdzas jau muguras smadzenēs un tur pat krustojas, pēc tam ceļojot pa sānu virvēm.

Šī atšķirība izskaidro savdabīgas klīniskas ainas. Muguras smadzeņu vienas puses bojājums rada ķermeņa stāvokļa un vibrācijas izjūtas zudumu tajā pašā pusē, bet sāpju un temperatūras sajūtas zudumu pretējā pusē. Neirologam tas ļauj noteikt bojājuma līmeni, pirms ir veikts jebkāds attēldiagnostikas izmeklējums.

Pārējās maņas izmanto galvas nervus: redzi otrais, ožu pirmais, garšu septītais, devītais un desmitais, dzirdi un līdzsvaru astotais galvas nervs. Gandrīz visi ceļi pirms garozas pārslēdzas talāmā; ožas ceļš ir izņēmums un nonāk garozā tieši.

• Aizmugurējo virvju ceļš: smalka taustes jutība, vibrācija, locītavu stāvoklis.
• Spinotalāmiskais ceļš: sāpes, temperatūra, rupja taustes jutība.
• Redzes ceļš: no tīklenes caur redzes nervu krustojumu un talāmu uz pakauša daivu.
• Dzirdes ceļš: no gliemeža caur smadzeņu stumbra kodoliem uz deniņu daivu, ar pārstāvniecību abās pusēs.
• Līdzsvara ceļš: no pusloka kanāliem uz smadzeņu stumbru, smadzenītēm un acu kustību kodoliem.
• Ožas ceļš: no deguna gļotādas caur ožas sīpolu tieši uz deniņu daivas iekšējo virsmu.

Maņas nobriest dažādā laikā. Dzirde darbojas jau pirms dzimšanas, un jaundzimušais atpazīst mātes balss ritmu. Redze dzimšanas brīdī ir vismazāk attīstītā maņa un nobriest pirmajos dzīves gados, turklāt tikai tad, ja abas acis saņem skaidru attēlu. Tieši tāpēc šķielēšana vai nekoriģēta redzes atšķirība starp acīm bērnībā jāārstē laikus: pēc noteikta vecuma zaudēto redzes asumu vairs nevar pilnībā atgūt.

Tāpēc Latvijā, tāpat kā citviet, jaundzimušajiem veic dzirdes skrīningu, bet bērnu redzi pārbauda profilaktiskajās apskatēs. Agrīni atklāts traucējums šajā vecumā maina turpmākās dzīves iznākumu daudz vairāk nekā tas pats traucējums, atklāts pieaugušajam.

Pieaugušā vecumā pirmā manāmā pārmaiņa parasti ir tuvredzības un tālredzes līdzsvara maiņa: acs lēca zaudē elastību, un lasīšanas attālums pakāpeniski palielinās. Vēlāk pievienojas augsto skaņu dzirdes zudums, kas visvairāk traucē saprast runu trokšņainā vidē, kā arī ožas un garšas pavājināšanās. Ļoti svarīga, bet bieži nepamanīta, ir vibrācijas un stāvokļa izjūtas pavājināšanās pēdās, jo tā ir viens no galvenajiem kritienu riska faktoriem.

Traucējuma vieta nosaka tā raksturu. Uztvērēju līmeņa bojājums parasti skar vienu maņu un ierobežotu apvidu. Nerva līmeņa bojājums seko konkrētā nerva apgādes zonai. Muguras smadzeņu līmeņa bojājums dod robežu, zem kuras jutība mainās. Smadzeņu līmeņa bojājums var atņemt nevis pašu sajūtu, bet spēju to atpazīt un saprast.

Nekavējoties jāmeklē palīdzība, ja jutības zudums, dubultredze, runas traucējumi vai vājums rodas pēkšņi, jo tā var būt insulta izpausme. Steidzami jāvēršas pie ārsta arī pie pēkšņa vienas puses dzirdes zuduma, pie strauji pieaugoša jutības zuduma kājās vai ja pievienojas urinācijas traucējumi.

Plānveidā ar jutības traucējumiem nodarbojas neirologs, ar dzirdi un līdzsvaru otorinolaringologs un audiologs, ar redzi oftalmologs, bet cukura diabēta izraisīto nervu bojājumu novērošanā iesaistās arī endokrinologs un ģimenes ārsts.

• Perifēra nervu bojājuma polineiropātija, bieži cukura diabēta dēļ, ar simetrisku jutības zudumu pēdās un vēlāk plaukstās.
• Atsevišķa nerva saspiedums, piemēram, plaukstas kanālā, ar nejutīgumu noteiktos pirkstos.
• Nervu saknes saspiedums ar sāpēm un jutības pārmaiņām joslveidā gar ekstremitāti.
• Muguras smadzeņu bojājums ar jutības robežu noteiktā ķermeņa līmenī.
• B12 vitamīna trūkums, kas skar tieši aizmugurējās virves un rada nestabilu gaitu.
• Ožas zudums pēc vīrusu infekcijas vai galvas traumas.

Neiroloģiskā izmeklēšana ir vienkārša pēc līdzekļiem, bet prasa sistemātiku: katru jutības veidu pārbauda atsevišķi un abas puses salīdzina savā starpā. Vibrācijas izjūtu pārbauda ar kamertoni, stāvokļa izjūtu, kustinot pirkstu ar aizvērtām acīm, sāpju sajūtu ar vienreiz lietojamu asu priekšmetu.

Tālākie izmeklējumi ir mērķtiecīgi: nervu vadītspējas izmeklējums rāda, vai bojājums ir pašā nervā, izsauktie potenciāli rāda, vai signāls sasniedz smadzenes, bet attēldiagnostika parāda bojājuma vietu. Katrai maņai ir arī savs specifisks izmeklējums.

1. Vieglas taustes un asas sajūtas pārbaude abās pusēs, salīdzinot simetriskus apvidus.
2. Vibrācijas izjūtas pārbaude ar kamertoni uz kaulainiem izciļņiem.
3. Locītavu stāvokļa izjūtas pārbaude ar aizvērtām acīm un līdzsvara pārbaude stāvot.
4. Monopavediena tests pēdām cukura diabēta gadījumā, lai novērtētu aizsargjutību.
5. Redzes asuma un redzes lauku pārbaude, dzirdes pārbaude ar audiometriju.
6. Nervu vadītspējas izmeklējums, izsauktie potenciāli vai magnētiskā rezonanse atkarībā no aizdomām.

Visizplatītākais priekšstats ir tas, ka maņu ir piecas. Anatomiski un fizioloģiski to ir vairāk: līdzsvara izjūta ar savu orgānu iekšējā ausī, ķermeņa stāvokļa izjūta ar uztvērējiem muskuļos un cīpslās, sāpju sajūta ar savu uztvērēju un ceļu sistēmu, temperatūras sajūta un iekšējo orgānu stāvokļa uztvere. Pēdējā ir tā, kas ziņo par izsalkumu, slāpēm, urīnpūšļa pildījumu un elpas trūkumu.

Otrs sajaukums ir reibonis un patiess vertigo. Reibonis kā vispārējs nestabilitātes vai tuvojošās ģībšanas sajūta biežāk saistīts ar asinsriti, savukārt vertigo, kad šķiet, ka griežas apkārtne, gandrīz vienmēr nāk no līdzsvara sistēmas. Atšķirība nosaka, pie kura speciālista sūtīt pacientu.

Trešais ir nejutīguma cēloņa jaukšana. Īslaicīgs pirkstu nejutīgums pēc neērtas pozas ir nerva pārejošs spiediens un pāriet minūšu laikā. Pēkšņs, noturīgs vienas ķermeņa puses nejutīgums ir pavisam cits stāvoklis un prasa neatliekamu palīdzību.

Lielākā daļa maņu sistēmas darba ir nevis informācijas uzņemšana, bet tās apspiešana. Blakus esošie uztvērēji savstarpēji bremzē cits citu, tādēļ robežas kļūst asākas nekā tās ir patiesībā; pastāvīgi kairinājumi izslēdzas pielāgošanās ceļā; un, pirms tiek veikta pašu izraisīta kustība, smadzenes nosūta uz maņu apvidiem kopiju no kustības pavēles, lai gaidāmās sajūtas jau iepriekš pavājinātu.

Tieši pēdējā mehānisma dēļ cilvēks nevar pats sevi kutināt: paša radītais pieskāriens tiek prognozēts un tāpēc uztverts vājāk nekā tas pats pieskāriens no cita. Šī paša mehānisma traucējumi tiek pētīti saistībā ar dažiem psihiskiem traucējumiem, kuros cilvēks savas darbības uztver kā svešas.

Otra netriviāla lieta ir tā, ka sajūta var rasties arī bez uztvērēja. Pēc ekstremitātes amputācijas daļa cilvēku joprojām izjūt zaudēto ķermeņa daļu, dažkārt sāpīgi, jo garozas apvidus, kas to apkalpoja, turpina darboties un saņem signālus no blakus esošajiem apvidiem. Tas labi parāda, ka sajūta rodas smadzenēs, nevis ādā.