Maņu zonas smadzeņu garozā

Katrai maņai ir sava adrese garozā. To zināšana ļauj no simptomiem secināt, kurā smadzeņu daļā jāmeklē bojājums.

Pēccentrālajā vijā ķermenis ir attēlots sakārtoti: kāja augšpusē un gar smadzeņu iekšējo virsmu, tad ķermenis, roka, un beidzot seja un mēle vijas apakšējā daļā. Šo attēlojumu sauc par sensoro homunkulu.

Karte ir stipri izkropļota, un tas ir tās būtiskākais princips. Roka, pirksti, lūpas un mēle aizņem nesamērīgi lielu garozas daļu, bet mugura un augšstilbs ļoti nelielu. Iemesls nav izmērs, bet receptoru blīvums un tas, cik precīza informācija no attiecīgās vietas ir vajadzīga. Tieši tāpēc ar pirkstu galiem var izšķirt divus atsevišķus pieskārienus tur, kur uz muguras tie saplūstu vienā.

Līdzīgs princips darbojas visās maņās. Redzes garozā nesamērīgi lielu daļu aizņem centrālā redzes lauka daļa, ar kuru cilvēks skatās tieši, bet perifērija ir attēlota daudz raupjāk. Dzirdes garozā ir sakārtojums pēc skaņas augstuma.

Blakus katrai primārajai zonai atrodas sekundārās un asociatīvās zonas. Tur signāls tiek salīdzināts ar iepriekšējo pieredzi un savienots ar citu maņu informāciju. Redzē šis ceļš sadalās divos virzienos: viens ved uz paura daivu un atbild uz jautājumu, kur priekšmets atrodas un kā to satvert, otrs uz deniņu daivu un atbild uz jautājumu, kas tas ir.

Tieši šī sadalīšanās izskaidro dažus dīvainus klīniskos gadījumus. Cilvēks var nespēt atpazīt priekšmetu vai seju, bet precīzi izstiept roku un to satvert, jo viena plūsma cieš, bet otra ir saglabāta.

1. Receptors pārvērš fizikālu kairinājumu nervu impulsā.
2. Signāls tiek vadīts pa perifēro nervu uz muguras smadzenēm vai tieši uz smadzeņu stumbru.
3. Ceļš krustojas uz pretējo pusi, tāpēc katra puslode apstrādā pretējās puses informāciju.
4. Talāms signālu pārslēdz un filtrē, izlaižot to, kas šobrīd ir svarīgs.
5. Primārā garozas zona attēlo signāla pamatparametrus: vietu, stiprumu, virzienu.
6. Sekundārās zonas savieno signālu ar formu, kustību un iepriekšējo pieredzi.
7. Asociatīvās zonas piešķir nozīmi un savieno vairākas maņas vienā uztverē.

Maņu zonas nav gatavas jau dzimšanas brīdī. Tās nobriest atkarībā no lietojuma, un katrai maņai ir savs jutīgais periods. Redzes sistēmā tas ir īpaši izteikts: ja bērna acs pirmajos dzīves gados netiek izmantota, piemēram, šķielēšanas vai aizsegtas acs dēļ, attiecīgās garozas daļas neizveidojas pilnvērtīgi, un rodas slinkā acs. Tieši tāpēc redzes pārbaude agrīnā bērnībā ir tik svarīga.

Pārkārtošanās spēja saglabājas visu mūžu, kaut arī mazākā mērā. Ja zūd kāda ievade, kaimiņu apgabali pakāpeniski pārņem atbrīvoto garozas laukumu. Tas izskaidro fantoma sajūtas pēc ekstremitātes amputācijas: pieskāriens sejai var tikt sajusts kā pieskāriens zaudētajai rokai, jo sejas un rokas apgabali garozā atrodas blakus.

Ar gadiem maņu asums samazinās galvenokārt perifērijā, nevis garozā: pasliktinās redze, dzirde, oža un pēdu jutība. Tomēr garozas apstrāde kļūst lēnāka, un tieši tāpēc gados vecākiem cilvēkiem ir grūtāk saprast runu trokšņainā vidē, pat ja dzirdes slieksnis ir salīdzinoši labs.

Biežākais cēlonis ir insults. Bojājums pēccentrālajā vijā rada jutības traucējumus pretējā ķermeņa pusē, bet ne visas jutības zūd vienādi: raksturīgi, ka pieskāriena sajūta daļēji saglabājas, bet zūd spēja atšķirt divus tuvus pieskārienus, atpazīt priekšmetu taustē un noteikt uz ādas uzrakstītu ciparu.

Pakauša daivas bojājums izraisa redzes lauka izkritumu, kas skar abas acis vienā un tajā pašā lauka pusē. Pats cilvēks to bieži nepamana un domā, ka redzes problēma ir vienā acī. Labās puses paura daivas bojājums var radīt neglektu, kad cilvēks vispār ignorē kreiso pusi un pat savu kreiso roku.

Epilepsijas gadījumā maņu zonas var radīt auru: tirpšanu, kas izplatās pa ķermeni noteiktā secībā, gaismas plankumus vai neparastu smaržu, kas var norādīt uz deniņu daivas iekšējo daļu.

Nekavējoties jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, ja pēkšņi zūd jutība vienā ķermeņa pusē, pēkšņi parādās redzes lauka izkritums, runas traucējumi vai sejas asimetrija, jo tās ir insulta pazīmes. Plānveidā ar šiem stāvokļiem strādā neirologs, bet papildus var būt vajadzīgs oftalmologs, otorinolaringologs, neiroķirurgs un rehabilitācijas komanda.

Pamatā ir klīniskā izmeklēšana, un tehnoloģijas to papildina, nevis aizstāj.

• Jutības pārbaude ar vieglu pieskārienu, adatu, vibrāciju un temperatūru.
• Garozas jutības pārbaude: divu punktu atšķiršana, priekšmeta atpazīšana taustē, uz ādas rakstītu ciparu atpazīšana.
• Redzes lauka pārbaude, sākot ar vienkāršu pārbaudi pie gultas un turpinot ar aparatūru.
• Dzirdes pārbaude un runas saprašanas tests troksnī.
• Izsauktie potenciāli, kas mēra signāla nokļūšanas laiku no receptora līdz garozai.
• Magnētiskā rezonanse bojājuma vietas noteikšanai un funkcionālā magnētiskā rezonanse operācijas plānošanai.
• Elektroencefalogrāfija, ja ir aizdomas par epilepsiju.

Visbiežāk garozas izcelsmes jutības traucējumus sajauc ar perifēriem nervu bojājumiem. Atšķirt palīdz izplatība un raksturs: perifērs nervs dod precīzi norobežotu zonu, bieži ar sāpēm un muskuļu vājumu tajā pašā apgabalā, bet garozas bojājums skar plašu ķermeņa pusi un raksturīgi atņem tieši izšķiršanas spēju, nevis pamatsajūtu.

Otrā sajaukšana ir starp redzes lauka izkritumu un neglektu. Cilvēks ar redzes lauka izkritumu par to parasti zina un mēģina kompensēt, pagriežot galvu. Cilvēks ar neglektu neapzinās, ka kaut kā trūkst, un vienkārši rīkojas tā, it kā kreisās puses nebūtu.

Trešā ir ožas traucējumu sajaukšana. Pēkšņs ožas zudums visbiežāk saistīts ar deguna gļotādas vai ožas nerva bojājumu, nevis ar garozu. Garozas izcelsmes traucējums biežāk izpaužas nevis kā zudums, bet kā smaržu atpazīšanas grūtības vai neesošu smaržu sajūta.

Oža ir vienīgā maņa, kas nokļūst garozā, neejot cauri talāmam. Ožas ceļš no deguna gļotādas caur ožas sīpolu nonāk tieši deniņu daivas iekšējā virsmā, blakus atmiņas un emociju struktūrām. Tieši šī anatomiskā īsceļa dēļ smaržas izraisa tik tiešas un spēcīgas atmiņas un emocijas, bet vienlaikus tieši šī iemesla dēļ ožas traucējumi ir viena no agrīnajām pazīmēm dažās neirodeģeneratīvās slimībās.

Otra nianse ir tā, ka maņu zonas nav pasīvas uztvērējas. Pat primārajā zonā liela daļa savienojumu nāk no augšas, tas ir, no augstākiem apgabaliem, nevis no maņu orgāna. Praksē tas nozīmē, ka smadzenes nepārtraukti prognozē, ko gaidīt, un maņu signāls šo prognozi galvenokārt labo. Tāpēc uztvere ir atkarīga no konteksta un uzmanības, un tāpēc rehabilitācijā efektīvāki ir uzdevumi ar jēgu un mērķi, nevis vienkārša pasīva stimulācija.